Šoreiz mēs sarunājamies ar Rīgas „Dinamo” leģionāru Džeimiju Lundmarku. Mēs pārrunājām daudz tēmu, izlemjot neaizskart KHL Latvijas kluba situāciju, bet parunāt par viņu pašu.

Golfs, kukurūza un zviedru gaļas bumbiņas 

Jums ir hobijs?

-Jā, man ļoti patīk šaut. Parasti tas ir „Skeet shooting”, t.i. šaušana mērķī, vai kā saka, pa šķīvīšiem. Vasarā es piedalos šaušanas turnīros, un protams, nevar aizmirst par tādu spēli kā golfs. 

Noteikti, esat bijis Sanda Ozoliņa golfa laukumā?

-Esmu par tādu dzirdējis, taču šajā sezonā es pārāk vēlu pievienojos komandai un neizdevās uzspēlēt. Runā, ka esot forši. 

Ko, no sporta veidiem Jums patīk skatīties, nevis spēlēt pašam?

-Golfu, kaut arī pats spēlēju, amerikāņu futbolu, hokeju. 

Krievijas skatītājiem, kā arī Rīgā, amerikāņu futbols ir kaut kas nesaprotams.

- Jā, amerikāņu futbolam, starp citu, ir daudz skatītāju. Cita mentalitāte, viss cits. Bet vispār, es varu saprast, kāpēc citiem nav interesanti. Kādam patīk arī dažāds hokejs, nesakrīt viedokļi. 

Parasti, skatāties spēli pilnībā vai arī atsevišķus momentus?

- Pietrūkst laika, un es skatos tikai svarīgākos spēļu momentus. Reti redzu spēles pilnībā- tās tiešām, parasti, ir kaut kādas detaļas, un spilgti, atmiņā paliekoši brīži… 

- Kura NHL komanda ir vistuvākā?

Ja spriest no līdzjutēja puses un nejusties kā spēlētājs, tad – Pittsburga, parasti apbrīnoju Krosbiju. Komanda bieži uzbrūk, un tādas spēles ir neticami interesanti skatīties, aizraujoši. 

Patīk sižeta asums? Tad varbūt „Detroita” ir tuvāka?

- Jā, arī laba komanda. Un Dacuks, vispār ir labākais līgas spēlētājs. 

Mēs, ar Jums, satikāmies, un es pēkšņi uzzinu, ka Jums ne pārāk garšo suši. Bet kas garšo?

- Nē, man garšo suši, taču tikai ne tie rolli, kuri pagatavoti. Es nevaru skatīties uz pārāk svaigu, kas nav pagatavots uz uguns. Skaties, Tev šādi garšo? (rāda man rollu bildi ar nosaukumu „Filadelfija”) 

Jā, man garšo..

- Nopietni? Nē, es labāk apēdīšu to, kas ir „pagatavots”. Vasarā, mājās, es pats ļoti daudz gatavoju. Es taisu kaut ko vienkāršu- steiku, vai arī kaut ko tādu vīrišķīgu. Parasti, kopā ar kartupeļiem un kukurūzu. Tur, kur mēs dzīvojam, kukurūza aug gandrīz visur, un mēs, mierīgi, varam to noraut un uzcept- tas ir pats iecienītākais. Zini, kad kukurūza uz tāda kociņa, un vēl karsta? Vēl man ļoti garšo zviedru bumbiņas no gaļas. Grūti paskaidrot, kas tas ir- tas ir jānogaršo. No dzeramā, pirmajā vietā, kaut kā ir ūdens, vēl man garšo ābolu sula.  

Bet pasūtījāt Spraitu!

- Visur vajadzīgas pārmaiņas! Bet katru rītu vāru sev kafiju, kaut gan agrāk to nedzēru. Var teikt, ka esmu sācis to dzert tikai pēdējā gada laikā- arī, sava veida, pārmaiņas. 

Neticu, ka vienkārši melnu…

- Bet protams, es varu tur vēl piebērt cukuru, pienu. Nē, tukša kafija, bez pildījuma, nav priekš manis. (smaida)  

Noteikti arī līdz latviešu nacionālajai virtuvei  esat ticis?

-Man liekas, ka esmu kaut ko tādu ēdis. Tikai neatceros nosaukumu un precīzi nepateikšu. 

„Lido”, noteikti?

- Jā, tieši tā ir tā vieta. Tur ir daudz dažādu ēdienu, palika tādas, tieši latviskas, asociācijas. Mēs kādu laiku pirkām vienu un to pašu. Tagad, patiešām nevaru atcerēties.

Top gun, Call of duty, Coldplay– Džeimija Lundmarka komplekts 

Mīļākā filma ir?

-Blēži! (Rounders) un, laikam, „Top gun”. Tā ir veca, un tur ir aeroplāni, ļoti laba. 

 Tā ir 1980-to gadu filma?

- Vienlaicīgi veca un mūžīga. Vai tiešām Tu to neesi redzējusi? Ak, Dievs! Toms Krūzs, Vels Kilmers… 

Steidzami pasūtīšu!

- Un pasteidzies!

Pāriesim pie notīm! Jūsu dzīvē ir daudz mūzikas?

-Es klausos absolūti visu. Bet ja jāizvēlas, tad lai tas ir hip hops- Jay Z, piemēram. 

Vairākums hokejistu dala mūziku „pirms hokeja” un „pēc hokeja”. Jūs arī?

- Es klausos absolūti visu, vienkārši, to ietekmē laiks. Pirms spēles es klausos kaut ko spēcīgu, pop- pank. Pēc spēles, tas parasti, ir Coldplay. Laikam, mana mīļākā grupa. 

Kurš ģērbtuvēs ir DJ?

-Guņa! (Guntis Galviņš) Dance, tehno, Tiesto… enerģiska mūzika, kura noskaņo uz spēli. 

 Tiesto, noteikti, pēc Hossas pāriešanas, pavisam bieži skan.

-O nē, arī pirms viņa skanēja, kaut gan, tagad diezgan bieži iet uz atkārtošanos. (smaida) 

Datorspēles Jums patīk?

- Kad manas ģimenes nav ar mani, tad tas, protams ir Call of Duty. Ļoti daudz to spēlēju, patīk. 

Mūsu komandā ir šopaholiķi. Vai piederat pie tiem?

-Es, dažreiz to izmatoju relaksācijai, bet ne bieži. Dažreiz kļūst jautrāk un vieglāk, kad kaut ko nopērc un palutini sevi. Esmu arī Rīgā bijis pastaigāt pa veikaliem. Es dzīvoju Vecpilsētā, centrā, tāpēc ir iespēja pastāvīgi skatīties uz vitrīnām. 

O, Jūs nedzīvojat mūsu „debesskrāpī”, kopā ar pārējiem leģionāriem?

-Nē, es gribēju tuvāk arēnai. Man patīk, ka apkārt ir daudz restorānu, ka es varu pastaigāties, nevis kaut kur braukt ar mašīnu. Es varu iziet un paēst kaut kur pilsētā- tā ir centra dzīvokļa  priekšrocība. 

Tas nozīmē, ka Jūs var vienkārši satikt Vecpilsētā?

-Vienkārši, bet parasti es uzvelku kapuci, cepuri uz acīm, un eju. Man patīk pastaigāties, elpot svaigu gaisu, izmēģināt jaunus ēdienus kafejnīcās. Tā, es brauktu ar mašīnu, taču varu pastaigāties.  

Vispār, ir interese par automašīnām?

-Man patīk Porche, bet tādas mašīnas man nav. Tagad man ir Cadillac Escalade, tā arī braukāju.  

Bronzas? Kā Jums patīk vācu automobiļi?

- Nē, melns. Kad man bija noslēgts pirmais līgums NHL, es nopirku sev BMV. Tai ir jau 12 gadu, bet man neceļas roka to pārdot vai kaut ko ar to izdarīt. Tā ir mana pirmā mašīna, es to mīlu, un ar to ir saistīts daudz patīkamu atmiņu. 

Noteikti, trešā sērija?

-Nē, man bija maza mašīnīte, no otrās.   

Hokejs līdz tumsai- bērnība Kanādā.  

Jums ir brāļi, māsas? Ģimenē ir sportisti?

-Man ir brālis, viņš ir jaunāks par mani. Viņš ir dzimis 1984. gadā- viņam ir 27 gadi, viņš bija hokejists, spēlēja hokeju.   

Profesionāli vai amatieru līmenī?

-O, spēlēja profesionāli Vācijā, apmēram trīs gadus. 

Varbūt, viņš ir ticies ar Arvīdu Reķi?

-Nē, viņš spēlēja Vācijas otrajā divīzijā, tāpēc viņi nav tikušies. Viņš, starp citu, ir aizsargs. 

No bērnības gribējāt būt hokejists?

-Esmu dzimis Kanādā- tur gandrīz visi grib būt hokejisti. Mēs nācām mājās no skolas, metām savas mantas kur pagadās, un skrējām laukā spēlēt hokeju un tā līdz tumsai. Tad atkal bija jauna diena, un mēs, atkal, skrējām uz hokeja laukumu, pēc skolas. Zini, es dažreiz atceros, ka esmu laimīgs, jo hokejs ir kļuvis par to hobiju un darbu vienlaicīgi. Iemīļots darbs- tā ir laime. Es spēlēju ne tikai, lai izdzīvotu, es cenšos paaugstināt savu līmeni. Tas nozīmē ļoti daudz. 

Vecāki priecājās par to, ka gribat kļūt par spēlētāju?

- Viņi bija priecīgi. Mans tēvs bija mans treneris, tāpēc liela pateicība par to, ka esmu tik tālu ticis, pienākas viņam. Mamma mani tajā vienmēr atbalstīja- viņa mani nogādāja uz treniņiem sešos no rīta! Atbalsts bija liels. Kanāda- tā ir īpaša dzīve, tāpēc iet pret hokeju ir neiespējami. Man palīdzēja visā, ko vien var.  

Skola, taču, arī bija! Attiecīgi- atzīmes…

-Jā, atzīmes bija labas, kamēr mani, pavisam „neievilka” hokejs, un es nesāku mazāk laika veltīt mācībām. Matemātikā, starp citu, veicās vislabāk.  

Tellkvistam patika vēsture, Jučeram- fizika, bet Jums- matemātika…

-Jā, man patīk skaitļi, patīk tos redzēt, saprast būtību. 

Bērnības mīļākā komanda?

- Viennozīmīgi, Edmontona! Es tur dzīvoju, un manā laikā, viņi izcīnīja kausu, gandrīz, katru gadu. Veins Greckis- tas ir forši. Esmu tiešām laimīgs bērns, visapkārt manai pilsētai bija vienas vienīgas uzvaras. Greckis- labākais spēlētājs, priekš manis- leģenda.

Spilgta karjera un patīkami „domājumi” 

Vienmēr bijis interesanti paklausīties par Ziemeļu hokeja līgu. Padalīsieties?

- Tā ir kā junioru līga, no 16 līdz 20 gadiem. Tevi var „nodraftēt” tad, kad Tev ir 14-15 gadi. Pēc drafta man bija 17, un pēc noteikumiem, es dzīvoju svešā ģimenē. Tas ir kā profesionālā komandā- tu esi patstāvīgs, tev pašam jārisina savas problēmas, tu braukā pa dažādām pilsētām. Man tā 17 gados bija liela pieredze. Es ļoti ātri izaugu, man radās kaut kādi savi priekšstati, domas par to, ka man pašam jānodrošina sev dzīve. 

 Jums ir liela NHL komandu krājkasīte. No visām, ir taču kāda īpaša?

- Protams, Reindžers. Es dzīvoju Ņujorkā četrus gadus un spēlēju tur. Tā bija komanda, kura ķērās pie manis un uzņēma mani. Šai komandai ir nereāli bagāta vēsture un spēlēt tajā arēna, bija kaut kas tāds, ko es nekad neaizmirsīšu. Laikam, tā ir mana mīļākā vieta. Tur ir tik daudz dažādu cilvēku un kultūru. Tā, uz visiem laikiem, ir mana mīļākā pilsēta. 

 Bija laiks, kad Jūs spēlējāt Kalgari, bet pēc tam devāties uz Maskavas „Dinamo”, uz Krieviju. Tiek uzskatīts, ka no Krievijas atgriezties NHL ir visai grūti. Tas tā ir?

- Man liekas, ka pēdējā reize, kad es atbraucu uz Krieviju, bija mazliet nelaikā. Man bija 25- 26 gadi, es jutos lieliski, bet sapratu, ak tas nav tas īstais laiks, lai atbrauktu. Es mazliet netrāpīju īstajās sliedēs, tāpēc tagad domāju, ka mazliet par agru pametu NHL. Man bija vēlēšanās atgriezties, un es atgriezos. Man bija iespēja, cilvēki man palīdzēja, un es atgriezos. Spēlēju, un viss bija kārtībā. Zini, ja es atrodos šeit, tad tā tas ir vajadzīgs. Es pret to izturos filozofiski, tas ir, ja tā notika- tas ir pareizi un nevar kaut kā izmainīt rezultātu. 

Jūsu karjerā bija pārmaiņu brīdis. Tas ir grūti vai esat pieradis?

- Man patīk pārmaiņas. Mana ģimene arī pārbrauc kopā ar mani, mēs paspējam noķert vilni. Protams, ir labi, ja ir viena komanda, kur tu stabili stāvi uz kājām, bet ja jāpošas ceļā, mēs vienmēr esam gatavi. Bez kaprīzēm vai kaut kā vēl. 

Tradīcijas pirms spēles ir?

-О,to ir tik daudz, ka visu pat nevar uzskaitīt. Zini, tā ir vesela ceremonija, kad domā par to, bet it kā dari visu pats par sevi. 

Tas ir noslēpums?

-Nē, protams. Tu piecelies, duša, ēdiens, kafija, pēc tam, iesildīšanās, bet pēc tam es pārskatu visas savas nūjas. Man vienmēr, pirms spēles ir vienas uz tās pašas kustības, es vienmēr, vispirms, uzvelku kreiso pusi, un vispār, ļoti daudz dažādu sīkumu. 

Ar vārtsargiem, pirms spēles, vispār nesarunājas…

-Nē, ar mani mierīgi var runāt. Vienkārši, es parasti koncentrējos uz spēli, un neviens man nepiesienas ar kaut kādām speciālām sarunām. Es sāku koncentrēties vēl pirms arēnas- pirms miega. Pārdomāju dažādas situācijas nākamajā spēlē, es domāju par to, kā rīkošos, ja notiks kaut kas neparasts. Pirms pašas spēles es sagatavojos fiziski, bet manas domas jau ir tīras. 

Parasti, par leģionāru brīvo laiku, ir daudz zināms- kompānija ar Holtu priekšgalā, kaut kur Vecrīgā, spēlē biljardu, bet par Jums kaut kā nekas nav zināms.

 -Sezonā es nevaru atļauties tā stipri atslābt. Es varu iziet papusdienot vai pavakariņot kopā ar kolēģiem, taču tagad esmu pieaugušāks un saprotu, kas manam ķermenim vajadzīgs. Es saprotu, ka pēcpusdienā  mierīgi braukšu mājās un atpūtīšos. Protams, ir arī tikšanās ar puišiem, bet ir vajadzīgs laiks arī sev. Domāju, ka vecpilsētā mani redzējuši maz cilvēku- tas taču nav slikti, vai ne? Šobrīd ir sezona, un tas ir mans darbs. Mans uzdevums ir labi aizvadīt sezonu, un es sekoju tam. 

Kāda ir Jūsu attieksme pret tavgajiem un kautiņiem uz ledus?

- Man patīk tādas detaļas spēlē- tas veido hokeja kopumu. Kad Karsums „pieliek”  kādu pie apmales- tas ir forši. Kad biju jaunāks, tad es varētu ar kādu izkauties, taču tagad ar dūrēm īpaši nelienu. Tu vari iziet laukumā, izdarīt kaut ko nereālu, un dot spēlei startu- publika iedegas, spēlētāji uzsprāgst, tu esi uzdevis spēles gaitu! 

Atceraties Kšištofu Olivu?

-О,esmu pat spēlējis ar viņu kopā! Viņš bija lielisks tavgajs un lieliski darīja savu darbu, tika ar to galā uz „urrā””! Liekas, ka viņš ir no Polijas.  

Rīgā Jūs nekaujaties, tikai kaut ko kliedzat pretiniekam…

-О jā, dažreiz man patīk pretinieku pakaitināt. Vienmēr atradīsies daudz spēlētāju, kuri kausies, bet man vienmēr paticis ar viņiem parunāt. Es varu viņiem kaut ko pateikt, uzkliegt, un viņi jau vairs nevarēs koncentrēties spēlei. Tas mani koncentrē spēlei, bet viņus tieši pretēji- izsit no ierindas. Tas ir gadījuma jautājums. 

Pat Jūsu avatars tvīterī daudz ko izsaka! Un arī uz noraidīto soliņa Jūs kaut ko bubināt sev zem deguna….

-О jā, tas tiesa. Es tā vienmēr daru, tas ir nācis līdzi no Kanādas, visdrīzāk. 

Jūsu karjeras augstākais punkts, pēc Jūsu domām?

- Kalgari! Pēdējā sezona bija tiešām lieliska! Tas bija tas laiks, kad es uz ledus veicu tādas virāžas… Pašam bija prieks par savu spēli.

Ir atmiņas par neparastām spēlēm?

-Jā, atceros kā mums salūza autobuss, un mēs trīs stundas gaidījām, kad viņu salabos. Trīs stundas, vari iedomāties?

Nedaudz par Rīgas „Dinamo” 

Šo gadu, Jūs ar komandu, sagaidījāt lidostā, pēc Špenglera kausa?

-Jā, tas jau bija Jūsu, latviešu Jaunais gads! Vēlāk, kad tikām galā ar mantām, mēs to sagaidījām Rodžera (Rodrigo Laviņa) un viņa sievas Janas kompānijā. Bija forši, godīgi.  

Labākais draugs komandā Jums ir?

-О, mums ir lieliska komanda, vesela grupa spēlētāju. Izbraukumos esmu kopā ar Frederiku Vargu. 

Tā, pat nepateiksi, ka draudzējaties. Bet no latviešiem?

-Karsums, Sprukts- parasti, tā ir mana kompānija. Godīgi sakot, grūti atdalīt draugus no vienkārši paziņām- mēs visi draudzējamies! Visi palīdz, visi sarunājas. Mums visi ir draudzīgi. Lūk, ar Sašu draudzējamies. Viņš, starp citu, lieliski runā angļu valodā.

Tas gan ir pārsteigums, runā, ka viņam tas esot grūti.

- Nav taisnība. Viņš lieliski runā. Mums ir bijušas gan pusdienas, gan vakariņas: viņš lieliski sarunājas ar mani. Viņš visu saprata un uzturēja sarunu. 

Ir grūti pierunāt ārzemju spēlētāju atbraukt un spēlēt KHL?

-Es nezinu, es vienkārši biju bijis Rīgā, kad saņēmu vīzu, lai lidotu uz Maskavu, spēlēt „Dinamo”, tāpēc uzreiz izdarīju secinājumus par pilsētu. Man patīk spēlēt Rīgā, te ir viss: līdzjutēji, laba arēna, skaista, klusa pilsēta. Es gribēju šeit spēlēt- es spēlēju. 

Esmu dzirdējusi par vasaras hokeja nometni ar Džeimiju Lundmarku. Pastāstīsiet?

- Jā, mēs šo lietu sākām pagājušajā vasarā. Tas saucas «Top marks hockey with Jamie Lundmark».Tā ir piecu dienu nometne bērniem no 9-12 vai 12-15 gadiem. Mēs palīdzam bērniem, veidojam viņiem noteiktu pamatu, kaut nelielu pieredzi. Man tas ļoti patīk, tas ir priekš manis. 

Tā bija Jūsu ideja?

-Jā, mana. Es to sāku, un man palīdzēja cilvēks no manas pilsētas. Viņš tur spēlē un man palīdz. Tas ir lieliski kā priekš bērniem, tā priekš manis. Man ļoti patīk ar to nodarboties. 

Mums bija tāds spēlētājs Broks Trotters. Aizvadīja labu sezonu, taču uzķērās uz Monreālas „slideno” piedāvājumu. Kā Jūs, viņa vietā rīkotos?

- Es nezinu visas pāriešanas detaļas, taču es, visdrīzāk, neaizietu. Aiziešana, tas ir noteikts risks, bet man šeit, pagaidām, patīk. Man ir komfortabli, man patīk, es spēlēju, un man šajā sezonā ir mērķi. 

Bijāt pazīstami ar Sandi Ozoliņu pirms Rīgas?

-Mēs bijām spēlējuši viens pret otru, bet nebijām nekas vairāk kā tikai paziņas. Tagad mēs sarunājamies un sēžam blakus pa ceļam. Viņš ir lielisks cilvēks, īsts līderis. 

 Rīgā ir daudz līdzjutēju: fotogrāfijas, autogrāfi, personīgie fani…

-Šeit viņu ir ļoti daudz, un tas ir obligāti. Vajag dalīt ar viņiem savu laiku- viņiem tas patīk, un es šo procesu neapstādinu. Viņiem patīk, viņi veido atmosfēru, bet es parakstos, fotografējos. Man nav vienalga. 

Rubrikas „Tikšanās Tokyo” galvenais jautājums. Kurš mūsu komandā ir pats simpātiskākais? Atbildes, vienmēr, ir negaidītas, bet Miķelis ir līderis.  

-Kriss Holts! (jokoju) Es domāju, ka Soča! (Kristaps Sotnieks). Bet no leģionāriem- lai ir Frederiks, viņam ir zviedru sprogas.

Parakstīsiet mums kaut ko, par piemiņu?

-Protams! Visu labu!

Jelizaveta Alferjeva, Dinamofans

KHL spēle:
2012. gada 3. februāris, “Arēna - Omsk” (Omska)

Omskas apgabala “Avangard” – Rīgas “Dinamo” 1:3 (0:0, 1:1, 0:2)

Vārtu guvēji:0-1 Džeimijs Lundmarks (27:33, Krišjānis Rēdlihs, Aleksandrs Ņiživijs)
1-1 Dmitrijs Sjomins (35:46, Jurijs Aleksandrovs)
1-2 Miķelis Rēdlihs (45:02, Jānis Sprukts, Mārtiņš Karsums, sk. vair.)
1-3 Mārtiņš Karsums (59:41, Guntis Galviņš, tukšos vārtos)

Vārtsargi: Kari Ramo – Kriss Holts

Metieni: 28 – 24
Soda minūtes: 8 – 8

Stāsts par  jūras zvaigzni vai par to, kā Reķis neaizmigs vēl trīs dienas.  

 Pirmais periods Rīgas „Dinamo” līdzjutējus, var teikt, pilnībā apmierināja: trīs vārti vienā periodā, un principā, visus guva dinamieši. Bet par visu pēc kārtas…

 Jau spēles sākumā spīdēja Hossa, Ankipāns un Reķis. Interesanti, bet aizsargs ar sesto numuru, arvien biežāk, lika lietā savu nūju, ne tikai uz zilās līnijas. Pēc Ankipāna piespēles, pāri visam laukumam, Reķa iesaistīšanās un Hossas metiena, kļuva skaidrs, ka tā ar izstrādāta kombinācija. Tāpat, pirmajā periodā noraidījumu nopelnīja Jēkabs Rēdlihs, it kā, bīstami nospēlējis pret „Jugras” hokejistu. Tieši par tādu mazākumu, visticamāk, sapņoja Peka Rautakallio. Šīs divas minūtes tiešām bija lieliskas un atgādināja divu vārtsargu saspēli. Spēles laiks gāja, un laukuma saimnieku četrdesmitais numurs uzdāvināja rīdziniekiem soda metienu. Lieta tāda, ka metiena brīdī, kuru vajadzēja izpildīt Mārim Bičevskim, viņu pagrūda vārtos, iepriekš neveiksmīgi, atņemot ripu.

  Jāsaka, ka „bullītis” praktiski izdevās: Birjukovs tika noguldīts uz ledus, taču pēdējā brīdī Mārim patraucēja paša nūja lāpstiņa, ar kuru viņš uzsita pa vārtiem. Šķībi sanāca. Pēc tādiem notikumiem, Hantimansijskas arēna nopūtās, taču pirmā Rīgas maiņa neļāva viņiem būt mierīgiem.

Vai zināt, kurā brīdī Karsums, Miķelis Rēdlihs un Sprukts izveidoja neticamu triku, kurš atgādināja, sava veida, pretinieka apmānu? Skaidrs, ka tas netika nostrādāts treniņos, taču no malas, tā bija īsta konfekte. Protams, pretinieks arī nesnauda: piemēram, Skorohodovs, vairākas reizes lauzās uz Holta vārtiem, bet viņa izgājieni beidzās vārtsarga ķērājcimdā. Pēc šī metiena, sekoja cits, bet precīzāk- Birjukova vārtos, beidzot Miķelis Rēdlihs turpināja savu gūto vārtu sēriju. Visu momentu izveidoja Mārtiņš Karsums, bet Miķelis paspēja atrautie no diviem sekotājiem un raidīt izšķirošo metienu. Rezultāts mainījās, taču Bočarovs jau steidzās uz rīdzinieku vārtiem ,kur viņu gaidīja Holts ar savu cimdu.

 Trīspadsmitajā minūtē Blohins tika sūtīts uz noraidīto soliņa, un uz ledus izgāja rīdzinieki, vairākuma izspēlei. Jāsaka, ka kompānija, kura sastāv no Hossas, Lundmarka, Ņiživija, Ozoliņa un Varga, izskatījās visai dīvaini. Viņi atdeva viens otram piespēles, neuzdrošinoties mest pa vārtiem. Pēc sardzes maiņas, viss nostājās savās vietās, un rezultāts tika nostiprināts- pirmā „Dinamo” maiņa bija modra. Vārtu guvums tika skaitīts Mārtiņam Karsumam, bet viss moments tika izveidots uz brāļu Rēdlihu pleciem: Miķelis atdeva piespēli uz vārtiem, Krišjānis meta, praktiski, no zilās līnijas, bet piecpadsmitais numurs veiksmīgi pielika nūju. Nepaspējām mēs visi papriecāties, kā momentāls uzbrukums Holta vārtiem, izmainīja rezultātu. Jāsaka, ka ripu vārtos, netīšam iestūma, Reķis, kurš neredzēja, ka tai pieskaras. Vainot viņu nevar, jo pats Holts, jau piecas, sešas sekundes gulēja uz ledus kā jūras zvaigzne, domās cerot, ka ripa ir kaut kur zem viņa. 

Kad pirmais trijnieks atbilst savam nosaukumam  

Otrais periods kļuva mazāk pievilcīgs Rīgas līdzjutējiem, jo ledus laukuma saimnieki, kā nākas, ķērās pie Krisa Holta. Ja līdz otrā perioda otrajai pusei rīdzinieki, kaut kā, cīnījās pie Birjukova vārtiem, tad kaut kurā momentā, Vargs atbildīgā brīdī, izlaida ripu no zonas, kad pretinieks bija, praktiski, iespiest laukuma apmalēs. Pats interesantākais ir tas, ka tā bija pirmā, ievērojamā, Varga kļūda. Puisis virzās uz panākumiem, spēlē biežāk, kaut arī, tik pat bezpalīdzīgi.

Pati metienu, pa Holta vārtiem, kulminācija notika otrā perioda pēdējās piecās minūtēs: Lundmarks un Jēkabs Rēdlihs, ar minūtes starpību, tika noraidīti. Kūleņus Holts izpildīja lieliski, un neviena nodevīga ripa, vārtos neieslīdēja. Toties divas minūtes līdz spēles beigām pirmais „Dinamo” trijnieks, atkal, paspīdēja ar savu rezultativitāti: Sprukts paspēja aizslidot aiz Birjukova vārtiem un atdot piespēli Miķelim Rēdliham, kurš ar šķīlienu to raidīja pretinieka vārtos.    

Trešajā periodā mūsu „Dinamo” gaidīja Džeimija Lundmarka „bullītis”, kurš bija pārāk nepārdomāts, kā arī pastāvīga Krisa Holta presēšana. Ar īpašu spiedienu „Jugra” izcēlās vairākumā, kad uz noraidīto soliņa tika sūtīts Miķelis Rēdlihs. Kā tikai nemeta laukuma saimnieki: no vārtu priekšas, no zilās līnijas, draudot iemest zem vārtu pārliktņa, taču pat tukšais vārtu stūris, kādā maģiskā veidā, nelaida ripu sev klāt. 

Kad līdz spēles beigām palika mazliet vairāk kā divas minūtes, laukuma saimnieki pat necentās kaut ko mainīt, bet vienkārši, spēlēja spēli līdz galam. „Jugra” padevās ne bez cīņas, bet padevās.

Jelizaveta Alferjeva, Dinamofans

__________________________________________________________

KHL spēle:
2012. gada 1. februāris, “Arēna - Jugra” (Hantimansijska)

Hantimansijskas ”Jugra” – Rīgas ”Dinamo” 1:3 (1:2, 0:1, 0:0)

Vārtu guvēji:0:1 – Miķelis Rēdlihs (Mārtiņš Karsums, Jānis Sprukts) 10:39
0:2 – Krišjānis Rēdlihs (Miķelis Rēdlihs, Mārtiņš Karsums, vair.) 14:42
1:2 – Sergejs Demagins 15:30
1:3 – Miķelis Rēdlihs (Jānis Sprukts) 37:52

Vārtsargi: Mihails Birjukovs – Kriss Holts

Metieni: 23 – 32
Soda minūtes: 32 – 10

Pirmajā februāra dienā, Rīgas „Dinamo” vēsturē, risinājušies daudz vairāk notikumu: šajā dienā dinamieši aizvadījuši septiņas spēles. Mājās notikušas trīs, bet izbraukumā četras spēles. Divas- uzvarētas, bet piecās – mūsējie zaudējuši. Vārtu starpība 24-33.

Par vienu no zaudējumiem- mūsu pirmais stāsts.

1986. gads «Spartak» – «Dinamo» 6:4 (2:1-2:1-2:2)

Notikumi šajā spēlē, priekš dinamiešiem, risinājās ļoti dīvainā viedā. Mūsējie bija krietni pārāki, metienu ziņā un ripas pārvaldīšanas laikā, par maskaviešiem, Bet trīs izgāšanās uzbrukumā, un visi spēki uzbrukumā tika zaudēti.
Rezultātu atklāja rīdzinieki. Četrpadsmitajā minūtē, no Beļavska piespēles, vārtus guva Gapejenko. Spartakieši atspēlējās ļoti ātri, jau pēc minūtes, tās pašas minūtes ietvaros, spēja izvirzīties vadībā. Otrais periods atkal sākās ar „Dinamo” uzbrukumiem, un Gapejenko guva otris vārtus, atsaucoties uz Durdina piespēli. Pienāca piecpadsmitā minūte un, atkal, dublis no „Spartak” puses, un rezultāts kļūst 2:4, vienkārši mistika. Otrais periods beidzas rīdzinieku uzbrukumos, bet panākumus tie nenes. Trešā perioda sākumā, atkal mirklīgs koncentrācijas zudums, un atkal divas ripas „Dinamo” vārtos. Bija jaušama sakāve, taču tam nepiekrita Beļavskis un Froļikovs, kuri savus vārtus guva vienas, piecdesmit ceturtās minūtes, laikā. Atlikušais spēles laiks pagāja rīdzinieku uzbrukumos, bet mainīt rezultātu neizdevās.
Atļaušos mazliet atkāpties no statistikas un atcerēšos hokejistus, kuri tai spēlē kāpa uz ledus.
Daudzi hokeja cienītāji Latvijā, kā arī ārpus tās robežām, zina un atceras A. Beļavski. Viņa spēle ilgus gadus mūs priecēja un izraisīja apbrīnu. Spēlē, kuru mēs atceramies, divas reizes izcēlās viņa virknējuma partneris- Sergejs Gapejenko, diemžēl, jau aizmirsts un, jaunajai līdzjutēju paaudzei, vienkārši nezināms. Bet šis Rīgas „Dinamo” hokejists, taču, bija 1986. gada pasaules čempions. Viņa partneri izlasē bija Kamenskis, Konstantinovs, Vjazmikins, Belošejkins. Diemžēl, Sergejs nespēja pārdzīvot nopietnu sērgu- „ zvaigžņu slimību”. Sākumā diskvalifikācija, izslēgšana no komandas, darbs RER, restorānā, un drīzumā, viņa dzīve traģiski aprāvās… Starp mums nav vēl viena šī piecinieka spēlētāja- Vladimira Durdina. Līdzjutēji, noteikti, atceras šo hokejistu- Rīga „Dinamo” kapteini, kurš sāka kā centrālais uzbrucējs, bet vēlāk pārkvalificējās par aizsargu. Durdins gāja bojā autoavārijā 1990. gada maijā, kad jau spēlēja Somijā.
Tagad par mūsu uzvaras spēli. Tā ir no pavisam nesenas vēstures, bet konkrētāk- 2010. gadā, Rīgā.

«Dinamo» (R) – «Dinamo» (Mn) 5:4 (2:1-3:0-0:3)

Šī spēle bija ļoti svarīga abām komandām, kuras tupināja cīņu par iekļūšanu play- off. Minskieši bija noskaņoti ļoti nopietni un, jau no pirmajām minūtēm, aplenca Masaļska vārtus. Dinamieši atbildēja ar pretuzbrukumiem, un vienu no tiem, precīzi pabeidza Ņiživijs. Četrpadsmitajā minūtē pirmais, pie Masaļska atvairītās ripas, paspēja bijušais Rīgas „Dinamo” spēlētājs Vestkots un prata pārmest to pāri, uz ledus gulošajam, vārtsargam. Drīzumā, no Sorokina un Ņižiija piespēles, Hossa gūst otros vārtus. Otrajā periodā, „Dinamo” turpina uzbrukt, un tas vainagojas ar panākumiem. Trešos vārtus iemet M. Rēdlihs, bet pēc tam, divas reizes izceļas Ņiživijs. Ceturtos šīs spēles vārtus Saša gūst spēlējot mazākumā.
Trešajā periodā, rīdzinieki gandrīz, pazaudēja savu pārspēku, liekot saviem līdzjutējiem dzert validolu. Tomēr spēle tika pabeigta ar uzvaru un, tik vajadzīgajiem, trīs punktiem.

Citi rezultāti:
1976. gads «Dinamo» – SKA 7:4 (3:1-3:0-1:3)
1977. gads «Torpedo» – «Dinamo» 8:0 (4:0-2:0-2:0)
1982. gads «Himik» – «Dinamo» 6:5 (1:3-4:1-1:1)
1995. gads SKA – «Pārdaugava» 3:2 (1:1-1:1-1:0)
2011.gads «Dinamo» – CSKA 1:2 (1:2-0:0-0:0)

Vjačeslavs Andruškivs, Dinamofans

Laiks: 30.01.2012, 19.30
Vieta: MSA „Lužņiki”
AHK „Dinamo” (Maskava) — „Dinamo” (Rīga) — 4:3.
 

Protams, mēs ļoti gaidījām šo spēli. Gan tāpēc, ka šajā sezonā izbraukuma spēles nes vairāk prieka, gan tāpēc, ka spēlētājiem vajadzēja sadusmoties pēc visai neizteiksmīgās un nesaturīgās ieprieksējās tūres spēles. Bez tam, “Lužņikos” bija izsēdies, skaita ziņā, visai iespaidīgs rīdzinieku desants, tāpēc komandai atbalsts bija jājūt.  

Rezultāts ir zināms visiem, tā kā netēlošu detektīvu, bet uzreiz ķeršos pie secinājumiem. Manuprāt, viss beidzās ar par sevi pārliecinātākās un pragmatiskākās puses uzvaru. Rautakallio komandas problēma ir tā, ka viņi neprot veidot rezultātu. Kustība ir, spiediens uz pretinieka vārtiem ir, cīņas ir daudz, metienu- daudz, bet rezultāta nav. Mēs pat varam aizmirst „starpposma” vārtu guvumus, lai pietuvinātos pretiniekam, bet izšķirošajos metienos, kad pretinieks ieslēdz visu savu koncentrāciju, lai tos atvairītu, mums nekas nesanāk. 

Maskavieši, šajā spēlē, neizdarīja neko pārdabisku, viņi tikai mierīgi un pārliecinoši izmantoja savas iespējas, kuras mēs paši viņiem arī devām. Rezultāts 3:0, laukuma saimnieku labā, astotajā spēles minūtē, nav nekas cits, kā vien triju, mūsu aizsardzības, kļūdu izmantošana. Turklāt vārtsargs Holts, kurš daudz reižu sezonas gaitā tika kritizēts par savām kuriozajām kļūdām, šoreiz izrādījās citu kļūdu ķīlnieks. Ceturtās minūtes sākumā Sprukta trijnieks, kā tas bieži ar viņiem šajā sezonā gadās, iestrēga uzbrukuma zonā un koncentrējās uz centrālās ass blīvumu. Pie kam, mūsu aizsargi nepaspēja laicīgi noreaģēt uz šo biezokni un palika uz zilās līnijas, kad maskaviešu saspīlējums izšāva, kā atspere, izmetot atrāvienā Komarovu  un Aņisinu.  Īpaši bēdīgi ir tas, ak mūsu kapteiņa funkcionālais stāvoklis neļauj viņam efektīvi darboties aizsardzībā. Cik reižu mēs šosezon esam redzējuši, ka viņš ļauj uzbrucējiem, pat bez jebkādas apspēlēšanas, vienkārši izlekt sev no mugurpuses un nozagt ripu. Tieši otro variantu arī nodemonstrēja „nana- uzbrucējs” Aņisins. Manuprāt, ja ir saprātīgi ļaut Ozoliņam spēlēt šo sezonu līdz galam, tad tikai labās malas uzbrucēja pozīcijā, jo aizsardzības līnija, ar viņa piedalīšanos, kļūst ārkārtīgi nedroša.

Apsteidzot notikumus, pateikšu, ka trešie vārti kļuva par vēl vienas Ozoliņa kļūdas un viena nelaimes gadījuma rezultātu: Sandis, nevainīgā situācijā, netrāpa pa ripu, pēc kā, steidzīgi, izmet to tieši, skrienošajam uz priekšu, Kokarevam uz nūjas. Tālāk seko Kokareva metiens, un ripa, atlekusi no Ozoliņa nūjas, „iziet cauri” Holtam. Par otrajiem vārtiem ir pietiekami pateikt vien to, ka tas bija aizsargu neveiksmīgas spēles rezultāts skaitliskajā mazākumā, protams, ir jābloķē „slēptie” metieni, nevis jāsargā zonas pie saviem vārtiem. Un, lai beigtu runāt par nepatīkamo, uzreiz, apstāsimies pie ceturtā mūsu vārtu guvuma, jau otrajā periodā. Tā bija klasiska atspēlējošās komandas „apciršana” uzbrukumā ar aizsarga izgāšanos (Sotnieks), kurš izrādījās priekšā uzbrucējiem, bet neviens neuzskatīja par vajadzību viņam palīdzēt. Klasisks izgājiens divi pret vienu, lieliska Vjačeslava Kozlova piespēle, kura otro akcijas dalībnieku izvirzīja tukšā stūrī ar ripu uz nūjas lāpstiņas. Jūtam līdzi vārtsargam un mācāmies, mācāmies un mācāmies…  

Ir vēlēšanās uz to visu raudzīties kā uz, kaut ko, neloģisku, un norakstīt uz totālu neveiksmi. Taču produktīvāk ir šo vēlēšanos pārvarēt un atzīt, ka laukuma saimnieki parādīja augstāku klasi, mērķtiecību uz rezultātu un māku no pusmetriem, kurus mēs paši viņiem noorganizējām, izspiest maksimumu.

Pēc tik drausmīga sākuma, Holts tika sūtīts rezervē, kur pavadīja spēles atlikušo daļu, pēc aculiecinieku liecībām, ārkārtīgi drūmā stāvoklī. Viesu sektors arī reaģēja iz notiekošo, un pārtraukumā nomainīja bundzinieku. Kaut gan, bundzinieks, ne pie kā, nebija vainīgs…

Speciāli pie mūsu gūtajiem vārtiem neapstāšos. Malači, ka atgriezāmies spēlē un parādījām pretošanos! Komanda parādīja, ka tai ir raksturs, precīzāk, reizēm ir.

Turpināšu ar secinājumiem. Iesākumā mazliet (Rīgas) balzama. Mums ir parādījies vārtus gūt spējīgs trijnieks. Runa iet par Hossa- Luceniusa- Ankipāna kombināciju. Atgriezies Hossa- spēlētājs, kura mestās ripas lido tur, kur vajag, kurš var tieši iemest, tai laikā, kad pārējiem, labākajā gadījumā, izdodas tikai dažreiz iebakstīt.

Kāpēc tā? Atcerēsimies, cik metienu pieskaroties vai momentālus plaukstas metienus ir veikuši pārējie spēlētāji. Atbilde: ārkārtīgi maz! Pārsvarā, spēlētājs, saņēmis ripu, sāk uzlabot pozīciju un, ja lieta, tomēr, nonāk līdz metienam, tad  runa ir par metienu ar nūjas atvēzienu, kas ir gards kumoss jebkuram, sevi cienošam, vārtsargam. No otras puses, arī piespēles kvalitāte varētu būt labāka. Pēc tādām piespēlēm ir ārkārtīgi grūti mest ripu ar vienu pieskārienu. Tā kā treniņos vajadzētu uzrīkotu sava veida „atbildes plānu”: kvalitatīva piespēle- labs metiens, tai laikā, kad rodas iespaids, ka tiek apstrādāta tikai „skraidīt un grūstīt” tēma.

Patīkami skatīties uz Bičevska virknējumu. Jā, viņi negūst vārtus, bet viņi arī neielaiž vārtus. Spēlē aktīvi, pašaizliedzīgi, droši, turklāt pārsvarā, pretinieka zonā. Gribētos ticēt, ka vārti būs.

Tagad par nepatīkamo. Sprukta trijnieks, kurš uz saviem pleciem nesa visu komandu pus’ regulāro turnīru, vienkārši jūk ārā. Tāds iespaids, ka puiši viens otru vairs nepazīst. Piedevām, tā paša Sprukta funkcionālais stāvoklis, liek dziļi aizdomāties.

Aleksandrs Linde, Maskava, Dinamofans

KHL spēle:
2012. gada 30. janvāris, Arēna Lužņiki (Maskava)

Maskavas ”Dinamo” – Rīgas ”Dinamo” 4:3 (3:0, 1:1, 0:2)

Vārtu guvēji: 1:0 – Mihails Aņisins (Leonīds Komarovs) 3:19
2:0 – Mareks Kvapils (Maksims Solovjovs, vair.) 7:09
3:0 – Deniss Kokarevs 7:20
4:0 – Sergejs Koņkovs (Vjačeslavs Kozlovs) 27:10
4:1 – Marcels Hosa (Ģirts Ankipāns) 32:57
4:2 – Fredriks Vargs (Marcels Hosa, Aleksandrs Ņiživijs)
4:3 – Kristaps Sotnieks (Ģirts Ankipāns) 46:49

Nerealizēts soda metiens:
46:20 Aleksandrs Ņiživijs (Rīgas ”Dinamo”)

Vārtsargi: Aleksejs Volkovs – Kriss Holts (00:00 – 07:20), Māris Jučers (07:20 – 60:00)

Metieni: 21 – 38
Soda minūtes: 10 – 4

[Show as slideshow]

12►

Pirmspēdējā janvāra dienā dinamieši aizvadījuši tikai trīs spēles: viena spēle notikusi Rīgā, divas viesos. Gūta viena uzvara, viena spēle beigusies neizšķirti, un vienā spēlē rīdzinieki ir zaudējuši. Vārtu starpība 15-12.

1979. gads „Dinamo” – CSKA 6:2 (3:1-1:0-2:1)

1979. gadā spēļu kalendārs bija sastādīts tā, ka bieži vien Rīga uzņēma viesus divas dienas pēc kārtas. Janvāra beigās pie mums ieradās zvaigžņotais CSKA. Faktiski, tā bija PSRS izlase. Tretjaks, Petrovs, Harlamovs, Mihailovs, Balderis, Kapustins, Žluktovs, Fetisovs, Kasatonovs, Makarovs, Gimajevs, Babinovs, katrs vārds- leģenda. Divas iepriekšējās spēles, Maskavā, rīdzinieki zaudēja 4:9 un 1:4, bet par notikumiem 29. un 30. janvārī ir mūsu stāsts.

Pirmajā mini- sērijas spēlē rīdzinieki zaudēja 1:3, un notika incidents, kurš salauza karjeru vienam no labākajiem Rīgas „Dinamo” spēlētājiem. Lūk ko rakstīja prese: …” Divpadsmit minūtes līdz spēles beigām aizsargs Hatuļevs, būdams neapmierināts ar galvenā tiesneša lēmumu, kurš viņu bija noraidījis uz divām minūtēm par noteikumu pārkāpumu cīņā ar Vikulovu, nolēma pats izrēķināties ar armijnieku. Pie spēlētāju sadursmes vietas pieslidojušais tiesneša palīgs Gaļinovskijs, negaidīti, ar Hatuļeva sitienu, tika nogāzts uz ledus. Galvenais tiesnesis Karandins, nekavējoties, noraidīja huligānu no laukuma līdz spēles beigām”…

Tiesa notika drīz. STK (Sporta Tehniskā komisija) „Dinamo” komandas sapulces lēmumu atzina par liberālu un bezprincipu. Komandas biedri piedāvāja diskvalificēt Hatuļevu uz trīs spēlēm, taču STK pieņēma savu lēmumu. Hatuļevam pieminēja visu, gan iepriekšējos pārkāpumus laukumā, gan režīma pārkāpumus. Neaizmirsa arī to, ka 1976. gadā viņam atņēma „PSRS Sporta meistara” nosaukumu, bet 1978. gadā tika nosacīti diskvalificēts. Hatuļeva rīcība tika uzskatīta kā huligānisms, un tika pieņemts lēmums izslēgt Viktoru no PSRS izlases kandidātu saraksta un aizliegt viņam spēlēt republikas un Savienības sporta pasākumos. Pār spēlētāja karjeru tika pārvilkts trekns krusts.

Pats es, diemžēl, šo spēli neredzēju, bet pēc aculiecinieku vārdiem, notikumi laukumā risinājās mazliet citādi. Un tā, vārds lieciniekiem: … „Uz ekrāna bija redzams, kā Hatuļevs pēc saķeršanās ar Vikulovu, saņēmis no galvenā tiesneša noraidījumu un klāt vēl nelielu porciju mutisku brīdinājumu, slidoja uz noraidīto soliņa izciest sodu. Jau pie laukuma apmales vārtiņiem pie Hatuļeva, lielā ātrumā, pieslidoja līnijtiesnesis Mihails Ļvovičs Gaļinovskijs, izlēmis, ka arī viņam ir tiesības dublēt galvenā tiesneša darbības. Saķēris Hatuļevu aiz piedurknes, viņš to sāka agresīvi vilkt uz sevi. Šis agresīvais žests no ”sekundārā” tiesneša puses bija skaidra demonstrācija publikas priekšā. Viss jau nebūtu nekas, bet tālāk sekoja īsts paraugdemonstrējums no tiesneša puses- viņš, tieši Hatuļeva deguna priekšā, gandrīz aizskarot seju, sāka kratīt pirkstu. Hatuļevs dažas sekundes klausījās, bet tad, kad šī publiskā histērija ievilkās, mēģināja to noignorēt šo artistisko solo un apsēsties aiz apmales. Taču tiesnesis nelikās mierā, un ķeroties pie piedurknes, atkal to vilka uz sevi. Pēc kā, par tieneša neadekvitāti pārsteigtais, Hatuļevs viņu pagrūda. Kadrā bija redzams, ka nekāda sitiena nebija”… Acīmredzot, kādam no ierēdņiem, bija izdevīgi uzrīkot paraugtiesu.

 Nākamajā dienā mūsējie „izsmērēja” CSKA zvaigznes pa ledu, uzvarot 6:2. Mūsējie cīnījās par sevi un par „to puisi”. Bet prese šo rezultātu pasniedza savādāk. „Futbols- hokejs” rakstīja: „Dinamiešu kolektīvs parādīja, ka neaizstājamu kadru nav, uzvarot pretinieku bez huligāna Hatuļeva.”

  Tiesa, nākamajā sezonā, Viktoru amnestēja, bet ceļš uz izlasi viņam vienmēr bija slēgts. Viņš sapņoja spēlēt Olimpiādē, taču visas cerības sabruka vienā stundā. Viņš sāka dzert, zaudēja sportisko formu, bet uz ledus rīkoja kautiņus, izlādējot dusmas uz, ne pie kā nevainīgajiem, pretiniekiem. 1981. gadā, par pārlieku rupju un netīru spēli, viņu diskvalificēja trešo, un pēdējo, reizi. Viktoram nācās aiziet no hokeja. Kādu laiku viņš strādāja par taksistu, tad par iekrāvēju. 1994. gada oktobrī viņu atrada mirušu uz ielas, apstājās sirds…

Citas spēles:

1976. gads «Torpedo» (G) – «Dinamo» 7:7 (1:1-2:2-4:4)

1982. gads «Kristall» – «Dinamo» 3:2 (1:1-2:0-0:1)

Vjačeslavs Andruškivs, Dinamofans

Pirmā perioda pirmās desmit minūtes Šuplera aizbilstamie mēģināja iziet no savas zonas: ja jau pirmajās minūtēs, divatā, izveidoja bīstamu momentu, tad piektajā minūtē izcēlās Miķelis Rēdlihs, kuram, nu nekādi, nesanāk savu vārtu gūšanu turpinājums.

 Kad maskavieši, beidzot, atrāvās no saviem vārtiem, un Sergejs Barbaševs devās Holta virzienā, un trāpīja ar ripu tiesnesim, spēle kļuva krāsaināka. Tas pats Barbaševs meta pa „Dinamo” vārtiem, taču noraidījums, kuru uzreiz pēc tam nopelnīja Gusjkovs, atnesa rīdziniekiem pirmos vārtus. Savā vairākumā paspīdēja pirmais  dinamiešu piecinieks: no Krišjāņa Rēdliha piespēles, ripu Staņas vārtos izdevās iebakstīt Jānim Spruktam. Pirmajās mazākuma minūtēs, maskavieši neuzskatīja par vajadzīgu uzbrukt, bet „Dinamo” aizsargi izskatījās izbiedēti.

    Perioda otrā puse rīdziniekiem nebija tik patīkama- Ņikita Kučerovs lieliski izgāja uz Holta vārtiem un raidīja lādiņu labajā augšējā stūrī, taču vārtsargs veiksmīgi tika galā. Tāpat uz divām minūtēm tika noraidīts Marsels Hossa, kura prombūtnes laikā, Tomašs Surovijs vairākas reizes meta no zilās līnijas, bet Gusjkovs no labā sāna taranēja vārtus. Ar šo noraidījums nebeidzās- Hossas sasildīts, noraidīto soliņš gaidīja Frederiku Vargu.

 Otrajā periodā sākās pakaļdzīšanās. Viesi nedeva dinamiešiem atelpu līdz pat divdesmit piektajai minūtei: metieni nebija bieži, taču pats fakts, ka dinamieši tika pāri zilajai līnijai- bija brīnums. Divdesmit sestajā minūtē, laukuma saimnieki mēģināja izvirzīties vadībā, taču uzskrēja virsū Gusjeva pretuzbrukumam. Ņikita izmantoja savu iespēju- saņēma piespēli no Gusjkova un bija rezultatīvs! Nepastāstīt par to, ko trīsdesmitajā minūtē izveidoja Badjukovs, būtu noziegums: izskatījās, ka Aleksejs ir izdomājis kombināciju, taču Kučerovs nepaspēja noreaģēt, un viss iznāca vēl bīstamāk- Holts locījās kā čūska. Ar to „Dinamo” vārtsarga mokas nebeidzās: Podziņš tika noraidīts uz divām minūtēm, un CSKA cieši pietuvojās pretiniekam. To, ko darīja rīdzinieku piecinieks, guļot uz „aklā” Holta, aizsedzot ar sevi vārtus- aprakstīt nav iespējams. Viena video noskatīšanās būs daudz vērtīgāka, kā tūkstoš vārdu- rīdzinieki izturēja mazākumu. Otrā perioda beigās, laukuma saimniekiem tika pasniegta dāvana vairākuma izskatā, taču pat piecatā pret trim maskaviešiem, dinamieši nespēja parādīt klasi. Vēl labāk- tika noraidīts Guntis Galviņš, kura divas soda minūtes ievilkās arī uz trešā perioda sākumu.  

 Tikko Guntis Galviņš bija izcietis savu sodu , un Ožiganovs, no visa spēka, bija metis no zilās līnijas, Māris Bičevskis devās  izciest komandai uzdāvināto mazākumu. Tieši šajās divās minūtēs Frederiks Vargs, pirmo reizi desmit spēlēs, izrādījās vietā- laikus nokrita uz zilās līnijas, bloķējot metiena iespēju, bet vēlāk, ar nūju noraidītajam Bičevskim rādīja, kur viņam jāatrodas.

Rezultāts kļuva nospiedošs un situācija tiešām bija saspīlēta. Izlādēšanās ilgi nebija jāgaida- astoņas minūtes līdz perioda beigām, tiesneši pa ledu lasīja nūjas, cimdus un ķiveres. Sakāvās puiši, ko lai tur saka, bet reālu sodu dabūja tikai Sotnieks. Šo, mazliet negodīgo vairākumu viesi izmantoja- Ožiganova šāviens no zilās līnijas izvirzīja CSKA vadībā.

Spēles beigās, Pekas Rautakallio komanda paņēma trīsdesmit sekunžu pārtraukumu, taču tas nepalīdzēja- Kriss Holts tika noņemts no vārtiem, taču arī sešatā, rīdzinieki nespēja izlīdzināt rezultātu.

Nepārprotami, spēle bija nervoza un dramatiska un rezultāts runāja pat par sevi.

Jeļizaveta Alferjeva, Dinamofans

__________________________________________________________________

Rīgas “Dinamo” – Maskavas CSKA 1:2 (1:0, 0:1, 0:1)

 Vārtu guvēji:1:0 – Jānis Sprukts (8:22, Krišjānis Rēdlihs, Mārtiņš Karsums, sk. vair.)
1:1 – Ņikita Gusevs (25:10, Aleksandrs Gusjkovs)
1:2 – Igors Ožiganovs (52:13, Vjačeslavs Buravčikovs, Ņikita Kučerovs, sk. vair.)

Vārtsargi: Kriss Holts – Rastislavs Staņa

Metieni: 26 – 28
Soda minūtes: 26 – 10

Šajā dienā, dažādos gados, rīdzinieki ir aizvadījuši 10 spēles. No kurām, četras spēlētas mājās, bet sešas- viesos. Gūtas piecas uzvaras, četras spēles zaudētas, bet viena spēle beigusies ar neizšķirtu rezultātu. Vārtu starpība 28- 29.  

No 1946.- 1995. gadam PSRS/ NVS čempionātos Maskavas armijnieki un rīdzinieki ir aizvadījuši 103 spēles. Rīdzinieki uzvarējuši 16 spēlēs, armijnieki- 80, bet septiņas beigušās ar neizšķirtu rezultātu.

Neskatoties uz mums nepatīkamo statistiku, spēles ar CSKA priekš „Dinamo” vienmēr aizritējušas sīvā cīņā. Tikai 82./83. gada sezonā, rīdzinieki visas spēles zaudēja ar lielu armijnieku pārsvaru. Bet lielākā daļa uzvaru tika gūtas pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Vai ir iespējams aizmirst 1975./76. gada sezonu, kad tika gūtas divas lieliskas uzvaras 5:4 un 8:6. Abos gadījumos dinamiešiеm izdevās parādīt gribasspēku lai uzvarētu un atspēlētos no rezultāta 1:4 un 2:5 attiecīgi. H. Balderis, šajās spēlēs guva septiņus vārtus!!! Pirmajā spēlē viņam izdevās gūt pokeru, bet otrajā- hettriku.  

Divdesmit astotajā janvārī rīdzinieki un armijnieki tikušies divas reizes, un abas spēles notikušas Rīgā. 1981. gadā dinamieši smagi zaudēja 1:6, bet 1975. gadā „sausajā” uzvarēja, piespiežot Vladislavu Tretjaku kapitulēt trīs reizes. M. Vasiļonoks atstāja savus vārtus neskartus, apstādinot visus pazīstamā Harlamova- Petrova- Mihailova virknējuma uzbrukumus. 

No piecām, divdesmit astotajā janvārī gūtajām uzvarām, trīs tika aizvadītas viesos. 

1989. gadā, Sanktpēterburgā, lieliskā manierē uzvarēti vietējie armijnieki.

Šajā spēlē lielisks bija Beļavska- Fanduļa- Kerča virknējums. 

«SKA» – «Dinamo»  1:4 (0:0-0:2-1:2)

Vārtus guva: Kerčs (Fanduļs),Beļavskis (Durdins, maz.),Beļavskis (Frolovs, Fanduls), Froļikovs (Beļasvskis, vair.)

1990. gadā dinamieši tikās ar komandu „Kriļja sovetov”. Šīs komandas cīnījās par ceturto vietu turnīrā. Togad, ceturtā vieta deva ceļazīmi pāri okeānam, lai cīnītos ar NHL komandām. Cīņā rīdziniekus veda O. Znaroks, kurš ar savu spēli pierādīja, ka ir gatavs spēlēt PSRS izlasē. Rīdzinieki šai spēlē uzvarēja un atrāvās no saviem sekotājiem par četriem punktiem.

«Kriļja sovetov» – «Dinamo» 3:4 (1:1-0:1-2:2) 

Nedrīkst aizmirst vēl vienu izbraukuma uzvaru, kura šajā dienā tika gūta 2010. gadā. Šī uzvara bija lieliska dāvana Laurim Dārziņam dzimšanas dienā. Tieši viņš izšķīra šīs spēles likteni, gūstot uzvaras vārtus papildlaikā.

«Atlant» – «Dinamo»   5:6 (3:0-1:1-1:4-0:1)

Vārtus guva : Karsums (Sprukts, K. Rēdlihs), Hossa (Ozoliņš), Arnasons (Sprukts, Karsums), M. Rēdlihs (Dārziņš, Karija), Bukarts (Ozoliņš, Hossa), Dārziņš.   

Citi rezultāti:
1977. gads «Dinamo» – «Traktor» 2:2 (1:1-0:1-1:0)
1978. gads «Dinamo» – «Himik»  2:4 (0:1-0:2-2:1)
1993. gads «Kristall» – «Rīgas Stars» 5:1
1995. gads «SKA» – «Pārdaugava»  2:1 Vārtus guva – K. Skrastiņš
2009. gads «Dinamo» – «Spartak»  4:1 (1:0-2:0-1:1)