Šoreiz mēs sarunājamies ar Rīgas „Dinamo” leģionāru Džeimiju Lundmarku. Mēs pārrunājām daudz tēmu, izlemjot neaizskart KHL Latvijas kluba situāciju, bet parunāt par viņu pašu.

Golfs, kukurūza un zviedru gaļas bumbiņas 

Jums ir hobijs?

-Jā, man ļoti patīk šaut. Parasti tas ir „Skeet shooting”, t.i. šaušana mērķī, vai kā saka, pa šķīvīšiem. Vasarā es piedalos šaušanas turnīros, un protams, nevar aizmirst par tādu spēli kā golfs. 

Noteikti, esat bijis Sanda Ozoliņa golfa laukumā?

-Esmu par tādu dzirdējis, taču šajā sezonā es pārāk vēlu pievienojos komandai un neizdevās uzspēlēt. Runā, ka esot forši. 

Ko, no sporta veidiem Jums patīk skatīties, nevis spēlēt pašam?

-Golfu, kaut arī pats spēlēju, amerikāņu futbolu, hokeju. 

Krievijas skatītājiem, kā arī Rīgā, amerikāņu futbols ir kaut kas nesaprotams.

- Jā, amerikāņu futbolam, starp citu, ir daudz skatītāju. Cita mentalitāte, viss cits. Bet vispār, es varu saprast, kāpēc citiem nav interesanti. Kādam patīk arī dažāds hokejs, nesakrīt viedokļi. 

Parasti, skatāties spēli pilnībā vai arī atsevišķus momentus?

- Pietrūkst laika, un es skatos tikai svarīgākos spēļu momentus. Reti redzu spēles pilnībā- tās tiešām, parasti, ir kaut kādas detaļas, un spilgti, atmiņā paliekoši brīži… 

- Kura NHL komanda ir vistuvākā?

Ja spriest no līdzjutēja puses un nejusties kā spēlētājs, tad – Pittsburga, parasti apbrīnoju Krosbiju. Komanda bieži uzbrūk, un tādas spēles ir neticami interesanti skatīties, aizraujoši. 

Patīk sižeta asums? Tad varbūt „Detroita” ir tuvāka?

- Jā, arī laba komanda. Un Dacuks, vispār ir labākais līgas spēlētājs. 

Mēs, ar Jums, satikāmies, un es pēkšņi uzzinu, ka Jums ne pārāk garšo suši. Bet kas garšo?

- Nē, man garšo suši, taču tikai ne tie rolli, kuri pagatavoti. Es nevaru skatīties uz pārāk svaigu, kas nav pagatavots uz uguns. Skaties, Tev šādi garšo? (rāda man rollu bildi ar nosaukumu „Filadelfija”) 

Jā, man garšo..

- Nopietni? Nē, es labāk apēdīšu to, kas ir „pagatavots”. Vasarā, mājās, es pats ļoti daudz gatavoju. Es taisu kaut ko vienkāršu- steiku, vai arī kaut ko tādu vīrišķīgu. Parasti, kopā ar kartupeļiem un kukurūzu. Tur, kur mēs dzīvojam, kukurūza aug gandrīz visur, un mēs, mierīgi, varam to noraut un uzcept- tas ir pats iecienītākais. Zini, kad kukurūza uz tāda kociņa, un vēl karsta? Vēl man ļoti garšo zviedru bumbiņas no gaļas. Grūti paskaidrot, kas tas ir- tas ir jānogaršo. No dzeramā, pirmajā vietā, kaut kā ir ūdens, vēl man garšo ābolu sula.  

Bet pasūtījāt Spraitu!

- Visur vajadzīgas pārmaiņas! Bet katru rītu vāru sev kafiju, kaut gan agrāk to nedzēru. Var teikt, ka esmu sācis to dzert tikai pēdējā gada laikā- arī, sava veida, pārmaiņas. 

Neticu, ka vienkārši melnu…

- Bet protams, es varu tur vēl piebērt cukuru, pienu. Nē, tukša kafija, bez pildījuma, nav priekš manis. (smaida)  

Noteikti arī līdz latviešu nacionālajai virtuvei  esat ticis?

-Man liekas, ka esmu kaut ko tādu ēdis. Tikai neatceros nosaukumu un precīzi nepateikšu. 

„Lido”, noteikti?

- Jā, tieši tā ir tā vieta. Tur ir daudz dažādu ēdienu, palika tādas, tieši latviskas, asociācijas. Mēs kādu laiku pirkām vienu un to pašu. Tagad, patiešām nevaru atcerēties.

Top gun, Call of duty, Coldplay– Džeimija Lundmarka komplekts 

Mīļākā filma ir?

-Blēži! (Rounders) un, laikam, „Top gun”. Tā ir veca, un tur ir aeroplāni, ļoti laba. 

 Tā ir 1980-to gadu filma?

- Vienlaicīgi veca un mūžīga. Vai tiešām Tu to neesi redzējusi? Ak, Dievs! Toms Krūzs, Vels Kilmers… 

Steidzami pasūtīšu!

- Un pasteidzies!

Pāriesim pie notīm! Jūsu dzīvē ir daudz mūzikas?

-Es klausos absolūti visu. Bet ja jāizvēlas, tad lai tas ir hip hops- Jay Z, piemēram. 

Vairākums hokejistu dala mūziku „pirms hokeja” un „pēc hokeja”. Jūs arī?

- Es klausos absolūti visu, vienkārši, to ietekmē laiks. Pirms spēles es klausos kaut ko spēcīgu, pop- pank. Pēc spēles, tas parasti, ir Coldplay. Laikam, mana mīļākā grupa. 

Kurš ģērbtuvēs ir DJ?

-Guņa! (Guntis Galviņš) Dance, tehno, Tiesto… enerģiska mūzika, kura noskaņo uz spēli. 

 Tiesto, noteikti, pēc Hossas pāriešanas, pavisam bieži skan.

-O nē, arī pirms viņa skanēja, kaut gan, tagad diezgan bieži iet uz atkārtošanos. (smaida) 

Datorspēles Jums patīk?

- Kad manas ģimenes nav ar mani, tad tas, protams ir Call of Duty. Ļoti daudz to spēlēju, patīk. 

Mūsu komandā ir šopaholiķi. Vai piederat pie tiem?

-Es, dažreiz to izmatoju relaksācijai, bet ne bieži. Dažreiz kļūst jautrāk un vieglāk, kad kaut ko nopērc un palutini sevi. Esmu arī Rīgā bijis pastaigāt pa veikaliem. Es dzīvoju Vecpilsētā, centrā, tāpēc ir iespēja pastāvīgi skatīties uz vitrīnām. 

O, Jūs nedzīvojat mūsu „debesskrāpī”, kopā ar pārējiem leģionāriem?

-Nē, es gribēju tuvāk arēnai. Man patīk, ka apkārt ir daudz restorānu, ka es varu pastaigāties, nevis kaut kur braukt ar mašīnu. Es varu iziet un paēst kaut kur pilsētā- tā ir centra dzīvokļa  priekšrocība. 

Tas nozīmē, ka Jūs var vienkārši satikt Vecpilsētā?

-Vienkārši, bet parasti es uzvelku kapuci, cepuri uz acīm, un eju. Man patīk pastaigāties, elpot svaigu gaisu, izmēģināt jaunus ēdienus kafejnīcās. Tā, es brauktu ar mašīnu, taču varu pastaigāties.  

Vispār, ir interese par automašīnām?

-Man patīk Porche, bet tādas mašīnas man nav. Tagad man ir Cadillac Escalade, tā arī braukāju.  

Bronzas? Kā Jums patīk vācu automobiļi?

- Nē, melns. Kad man bija noslēgts pirmais līgums NHL, es nopirku sev BMV. Tai ir jau 12 gadu, bet man neceļas roka to pārdot vai kaut ko ar to izdarīt. Tā ir mana pirmā mašīna, es to mīlu, un ar to ir saistīts daudz patīkamu atmiņu. 

Noteikti, trešā sērija?

-Nē, man bija maza mašīnīte, no otrās.   

Hokejs līdz tumsai- bērnība Kanādā.  

Jums ir brāļi, māsas? Ģimenē ir sportisti?

-Man ir brālis, viņš ir jaunāks par mani. Viņš ir dzimis 1984. gadā- viņam ir 27 gadi, viņš bija hokejists, spēlēja hokeju.   

Profesionāli vai amatieru līmenī?

-O, spēlēja profesionāli Vācijā, apmēram trīs gadus. 

Varbūt, viņš ir ticies ar Arvīdu Reķi?

-Nē, viņš spēlēja Vācijas otrajā divīzijā, tāpēc viņi nav tikušies. Viņš, starp citu, ir aizsargs. 

No bērnības gribējāt būt hokejists?

-Esmu dzimis Kanādā- tur gandrīz visi grib būt hokejisti. Mēs nācām mājās no skolas, metām savas mantas kur pagadās, un skrējām laukā spēlēt hokeju un tā līdz tumsai. Tad atkal bija jauna diena, un mēs, atkal, skrējām uz hokeja laukumu, pēc skolas. Zini, es dažreiz atceros, ka esmu laimīgs, jo hokejs ir kļuvis par to hobiju un darbu vienlaicīgi. Iemīļots darbs- tā ir laime. Es spēlēju ne tikai, lai izdzīvotu, es cenšos paaugstināt savu līmeni. Tas nozīmē ļoti daudz. 

Vecāki priecājās par to, ka gribat kļūt par spēlētāju?

- Viņi bija priecīgi. Mans tēvs bija mans treneris, tāpēc liela pateicība par to, ka esmu tik tālu ticis, pienākas viņam. Mamma mani tajā vienmēr atbalstīja- viņa mani nogādāja uz treniņiem sešos no rīta! Atbalsts bija liels. Kanāda- tā ir īpaša dzīve, tāpēc iet pret hokeju ir neiespējami. Man palīdzēja visā, ko vien var.  

Skola, taču, arī bija! Attiecīgi- atzīmes…

-Jā, atzīmes bija labas, kamēr mani, pavisam „neievilka” hokejs, un es nesāku mazāk laika veltīt mācībām. Matemātikā, starp citu, veicās vislabāk.  

Tellkvistam patika vēsture, Jučeram- fizika, bet Jums- matemātika…

-Jā, man patīk skaitļi, patīk tos redzēt, saprast būtību. 

Bērnības mīļākā komanda?

- Viennozīmīgi, Edmontona! Es tur dzīvoju, un manā laikā, viņi izcīnīja kausu, gandrīz, katru gadu. Veins Greckis- tas ir forši. Esmu tiešām laimīgs bērns, visapkārt manai pilsētai bija vienas vienīgas uzvaras. Greckis- labākais spēlētājs, priekš manis- leģenda.

Spilgta karjera un patīkami „domājumi” 

Vienmēr bijis interesanti paklausīties par Ziemeļu hokeja līgu. Padalīsieties?

- Tā ir kā junioru līga, no 16 līdz 20 gadiem. Tevi var „nodraftēt” tad, kad Tev ir 14-15 gadi. Pēc drafta man bija 17, un pēc noteikumiem, es dzīvoju svešā ģimenē. Tas ir kā profesionālā komandā- tu esi patstāvīgs, tev pašam jārisina savas problēmas, tu braukā pa dažādām pilsētām. Man tā 17 gados bija liela pieredze. Es ļoti ātri izaugu, man radās kaut kādi savi priekšstati, domas par to, ka man pašam jānodrošina sev dzīve. 

 Jums ir liela NHL komandu krājkasīte. No visām, ir taču kāda īpaša?

- Protams, Reindžers. Es dzīvoju Ņujorkā četrus gadus un spēlēju tur. Tā bija komanda, kura ķērās pie manis un uzņēma mani. Šai komandai ir nereāli bagāta vēsture un spēlēt tajā arēna, bija kaut kas tāds, ko es nekad neaizmirsīšu. Laikam, tā ir mana mīļākā vieta. Tur ir tik daudz dažādu cilvēku un kultūru. Tā, uz visiem laikiem, ir mana mīļākā pilsēta. 

 Bija laiks, kad Jūs spēlējāt Kalgari, bet pēc tam devāties uz Maskavas „Dinamo”, uz Krieviju. Tiek uzskatīts, ka no Krievijas atgriezties NHL ir visai grūti. Tas tā ir?

- Man liekas, ka pēdējā reize, kad es atbraucu uz Krieviju, bija mazliet nelaikā. Man bija 25- 26 gadi, es jutos lieliski, bet sapratu, ak tas nav tas īstais laiks, lai atbrauktu. Es mazliet netrāpīju īstajās sliedēs, tāpēc tagad domāju, ka mazliet par agru pametu NHL. Man bija vēlēšanās atgriezties, un es atgriezos. Man bija iespēja, cilvēki man palīdzēja, un es atgriezos. Spēlēju, un viss bija kārtībā. Zini, ja es atrodos šeit, tad tā tas ir vajadzīgs. Es pret to izturos filozofiski, tas ir, ja tā notika- tas ir pareizi un nevar kaut kā izmainīt rezultātu. 

Jūsu karjerā bija pārmaiņu brīdis. Tas ir grūti vai esat pieradis?

- Man patīk pārmaiņas. Mana ģimene arī pārbrauc kopā ar mani, mēs paspējam noķert vilni. Protams, ir labi, ja ir viena komanda, kur tu stabili stāvi uz kājām, bet ja jāpošas ceļā, mēs vienmēr esam gatavi. Bez kaprīzēm vai kaut kā vēl. 

Tradīcijas pirms spēles ir?

-О,to ir tik daudz, ka visu pat nevar uzskaitīt. Zini, tā ir vesela ceremonija, kad domā par to, bet it kā dari visu pats par sevi. 

Tas ir noslēpums?

-Nē, protams. Tu piecelies, duša, ēdiens, kafija, pēc tam, iesildīšanās, bet pēc tam es pārskatu visas savas nūjas. Man vienmēr, pirms spēles ir vienas uz tās pašas kustības, es vienmēr, vispirms, uzvelku kreiso pusi, un vispār, ļoti daudz dažādu sīkumu. 

Ar vārtsargiem, pirms spēles, vispār nesarunājas…

-Nē, ar mani mierīgi var runāt. Vienkārši, es parasti koncentrējos uz spēli, un neviens man nepiesienas ar kaut kādām speciālām sarunām. Es sāku koncentrēties vēl pirms arēnas- pirms miega. Pārdomāju dažādas situācijas nākamajā spēlē, es domāju par to, kā rīkošos, ja notiks kaut kas neparasts. Pirms pašas spēles es sagatavojos fiziski, bet manas domas jau ir tīras. 

Parasti, par leģionāru brīvo laiku, ir daudz zināms- kompānija ar Holtu priekšgalā, kaut kur Vecrīgā, spēlē biljardu, bet par Jums kaut kā nekas nav zināms.

 -Sezonā es nevaru atļauties tā stipri atslābt. Es varu iziet papusdienot vai pavakariņot kopā ar kolēģiem, taču tagad esmu pieaugušāks un saprotu, kas manam ķermenim vajadzīgs. Es saprotu, ka pēcpusdienā  mierīgi braukšu mājās un atpūtīšos. Protams, ir arī tikšanās ar puišiem, bet ir vajadzīgs laiks arī sev. Domāju, ka vecpilsētā mani redzējuši maz cilvēku- tas taču nav slikti, vai ne? Šobrīd ir sezona, un tas ir mans darbs. Mans uzdevums ir labi aizvadīt sezonu, un es sekoju tam. 

Kāda ir Jūsu attieksme pret tavgajiem un kautiņiem uz ledus?

- Man patīk tādas detaļas spēlē- tas veido hokeja kopumu. Kad Karsums „pieliek”  kādu pie apmales- tas ir forši. Kad biju jaunāks, tad es varētu ar kādu izkauties, taču tagad ar dūrēm īpaši nelienu. Tu vari iziet laukumā, izdarīt kaut ko nereālu, un dot spēlei startu- publika iedegas, spēlētāji uzsprāgst, tu esi uzdevis spēles gaitu! 

Atceraties Kšištofu Olivu?

-О,esmu pat spēlējis ar viņu kopā! Viņš bija lielisks tavgajs un lieliski darīja savu darbu, tika ar to galā uz „urrā””! Liekas, ka viņš ir no Polijas.  

Rīgā Jūs nekaujaties, tikai kaut ko kliedzat pretiniekam…

-О jā, dažreiz man patīk pretinieku pakaitināt. Vienmēr atradīsies daudz spēlētāju, kuri kausies, bet man vienmēr paticis ar viņiem parunāt. Es varu viņiem kaut ko pateikt, uzkliegt, un viņi jau vairs nevarēs koncentrēties spēlei. Tas mani koncentrē spēlei, bet viņus tieši pretēji- izsit no ierindas. Tas ir gadījuma jautājums. 

Pat Jūsu avatars tvīterī daudz ko izsaka! Un arī uz noraidīto soliņa Jūs kaut ko bubināt sev zem deguna….

-О jā, tas tiesa. Es tā vienmēr daru, tas ir nācis līdzi no Kanādas, visdrīzāk. 

Jūsu karjeras augstākais punkts, pēc Jūsu domām?

- Kalgari! Pēdējā sezona bija tiešām lieliska! Tas bija tas laiks, kad es uz ledus veicu tādas virāžas… Pašam bija prieks par savu spēli.

Ir atmiņas par neparastām spēlēm?

-Jā, atceros kā mums salūza autobuss, un mēs trīs stundas gaidījām, kad viņu salabos. Trīs stundas, vari iedomāties?

Nedaudz par Rīgas „Dinamo” 

Šo gadu, Jūs ar komandu, sagaidījāt lidostā, pēc Špenglera kausa?

-Jā, tas jau bija Jūsu, latviešu Jaunais gads! Vēlāk, kad tikām galā ar mantām, mēs to sagaidījām Rodžera (Rodrigo Laviņa) un viņa sievas Janas kompānijā. Bija forši, godīgi.  

Labākais draugs komandā Jums ir?

-О, mums ir lieliska komanda, vesela grupa spēlētāju. Izbraukumos esmu kopā ar Frederiku Vargu. 

Tā, pat nepateiksi, ka draudzējaties. Bet no latviešiem?

-Karsums, Sprukts- parasti, tā ir mana kompānija. Godīgi sakot, grūti atdalīt draugus no vienkārši paziņām- mēs visi draudzējamies! Visi palīdz, visi sarunājas. Mums visi ir draudzīgi. Lūk, ar Sašu draudzējamies. Viņš, starp citu, lieliski runā angļu valodā.

Tas gan ir pārsteigums, runā, ka viņam tas esot grūti.

- Nav taisnība. Viņš lieliski runā. Mums ir bijušas gan pusdienas, gan vakariņas: viņš lieliski sarunājas ar mani. Viņš visu saprata un uzturēja sarunu. 

Ir grūti pierunāt ārzemju spēlētāju atbraukt un spēlēt KHL?

-Es nezinu, es vienkārši biju bijis Rīgā, kad saņēmu vīzu, lai lidotu uz Maskavu, spēlēt „Dinamo”, tāpēc uzreiz izdarīju secinājumus par pilsētu. Man patīk spēlēt Rīgā, te ir viss: līdzjutēji, laba arēna, skaista, klusa pilsēta. Es gribēju šeit spēlēt- es spēlēju. 

Esmu dzirdējusi par vasaras hokeja nometni ar Džeimiju Lundmarku. Pastāstīsiet?

- Jā, mēs šo lietu sākām pagājušajā vasarā. Tas saucas «Top marks hockey with Jamie Lundmark».Tā ir piecu dienu nometne bērniem no 9-12 vai 12-15 gadiem. Mēs palīdzam bērniem, veidojam viņiem noteiktu pamatu, kaut nelielu pieredzi. Man tas ļoti patīk, tas ir priekš manis. 

Tā bija Jūsu ideja?

-Jā, mana. Es to sāku, un man palīdzēja cilvēks no manas pilsētas. Viņš tur spēlē un man palīdz. Tas ir lieliski kā priekš bērniem, tā priekš manis. Man ļoti patīk ar to nodarboties. 

Mums bija tāds spēlētājs Broks Trotters. Aizvadīja labu sezonu, taču uzķērās uz Monreālas „slideno” piedāvājumu. Kā Jūs, viņa vietā rīkotos?

- Es nezinu visas pāriešanas detaļas, taču es, visdrīzāk, neaizietu. Aiziešana, tas ir noteikts risks, bet man šeit, pagaidām, patīk. Man ir komfortabli, man patīk, es spēlēju, un man šajā sezonā ir mērķi. 

Bijāt pazīstami ar Sandi Ozoliņu pirms Rīgas?

-Mēs bijām spēlējuši viens pret otru, bet nebijām nekas vairāk kā tikai paziņas. Tagad mēs sarunājamies un sēžam blakus pa ceļam. Viņš ir lielisks cilvēks, īsts līderis. 

 Rīgā ir daudz līdzjutēju: fotogrāfijas, autogrāfi, personīgie fani…

-Šeit viņu ir ļoti daudz, un tas ir obligāti. Vajag dalīt ar viņiem savu laiku- viņiem tas patīk, un es šo procesu neapstādinu. Viņiem patīk, viņi veido atmosfēru, bet es parakstos, fotografējos. Man nav vienalga. 

Rubrikas „Tikšanās Tokyo” galvenais jautājums. Kurš mūsu komandā ir pats simpātiskākais? Atbildes, vienmēr, ir negaidītas, bet Miķelis ir līderis.  

-Kriss Holts! (jokoju) Es domāju, ka Soča! (Kristaps Sotnieks). Bet no leģionāriem- lai ir Frederiks, viņam ir zviedru sprogas.

Parakstīsiet mums kaut ko, par piemiņu?

-Protams! Visu labu!

Jelizaveta Alferjeva, Dinamofans

Pēc Leģendu spēles, kura vakar notika „Arēnā Rīga”, īsu komentāru piekrita sniegt leģendārais Maskavas CSKA uzbrucējs Sergejs Makarovs.

            Ar Rīgu man  saistās daudz, atmiņā paliekošu, brīžu. Jūsu pilsētā vienmēr bijušas ļoti smagas spēles. Rīgas „Dinamo” PSRS čempionātā vienmēr spēlēja ļoti labi, bija ļoti nepiekāpīga komanda, it īpaši, tas attiecas uz mājas spēlēm. Tāpat, nevaru neatzīmēt Rīgas līdzjutējus. Viņi ir ļoti emocionāli- kā Padomju laikā, tā arī tagad. Vēl vecajā Sporta pilī, kuru es labi atceros, līdzjutēji sēdēja ļoti tuvu mūsu solam, un ļoti spēcīgi psiholoģiski mūs ietekmēja.

            Kas attiecas uz manu sportisko formu, kas daudziem likās visai pienācīga, teikšu tā- es trīs reizes nedēļā kāpju uz ledus un slidoju. Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet mēs varam uzturēt fizisko formu tikai ar hokeju. Mēģinājām tenisu, bet kortā ļoti ātri piekūst kājas, futbols- apmēram, tāds pats stāsts. Kājas ātri „nosēžas”, bet pie hokeja, acīm redzot, mūsu organisms ir pieradis, tāpēc mums atliek tikai iemīļotais sporta veids

Raimonds Grants, Dinamofans

Lietainā Ziemassvētku vakarā, šī vētījuma autoram bija iespēja, no sirds izrunāties ar vienu no „Dinamo Rīga” uzbrucējiem. Nekādu šaubu nebija, jo pat drēgnajos un decembrim neraksturīgajos laika apstākļos, no šā puiša var saņemt krietnu devu pozitīvisma lādiņa. Jaukais un mājīgais restorāns Rīgas centrā bija pārpildīts, mūsu rezervētais galiņš gaidīja, noslēpies no svešām acī, bet mans smaidīgais sarunas biedrs jau skatījās pulkstenī. Tas bija Ainārs Podziņš, kurš pavisam nesen bija atgriezies no Minskas kopā ar komandu. 

Iekritis ērtajā dīvānā un izpētījis ēdienkarti, Ainārs mazliet pamocīja oficiantu ar zupas izvēli, bet pēc tam aizritēja ilga un dzīvīga saruna, kas sākās ar to, ka nebūtu slikti sakravāt čemodānus ceļam uz Davosu. 

- Pavisam nesen atgriezies no Minskas, bet jau rīt jālido uz Šveici. Vai nemaz nepietrūkst Ziemassvētku pasēdēšanu?

- Nepavisam! Es jau kuro reizi gribu sakravāt čemodānu jau vakarā, bet nekādi nesanāk. Tā kā nākas celties no rīta un mest visu pēc kārtas čemodānā. Galvenais, šoreiz paņemt vienādas zeķes. 

- Kas vispār jāņem līdzi izbraukumā, neskaitot ekipējumu?

-Nekas īpašs: drēbes, portatīvais dators un tā lādētājs. Nevaru teikt, ka ņemu kaut ko īpašu. Parasti viss jau ir, tāpēc īpaši par to neiespringstu. Reizēm ir tā, ka mobilā telefona lādētāju nemaz nelietoju- nav laika nosēdināt batereju. Ceļā, parasti, skatāmies filmas, man šobrīd lādējas dažas komēdijas. Es, starp citu, parasti tās arī skatos, man nepatīk trilleri vai drāmas. 

- Slikta pieredze ar trilleriem un drāmām?

- O jā! Nekad neaizmirsīšu, kā Ņiživijs skatījās filmu. Nu kā- skatījās, ieslēdza, paskatījās piecas minūtes un izslēdza. Man kļuva interesanti, kas tā par tādu filmu, un es pats to ielādēju. Nosaukums -„Miesa, kurā es dzīvoju”. Pilnīgs murgs, arī sižeta apraksts pilnīgi neatbilst!  ! 

- Tātad Tu esi draugos ar Sašu?

- Nu jā, šajā sezonā kaut kā vairāk sarunājamies, nekā pagājušajā. Ar Ankipānu mazāk, un vairāk laika pavadu ar ārzemniekiem. Ar Holtu var pasmieties un papļāpāt- tieši tas, kas vajadzīgs! 

 -Tad varbūt, pastāstīsi par katru leģionāru atsevišķi?

- Vargs, piemēram, ir ļoti mierīgs. Es pat nevaru iedomātie, kas viņu var nokaitināt, aiz laukuma robežām! Arī saglabājies viņš, starp citu, ir ļoti labi. (smejas)

   Džeimijs Lundmarks ir ļoti ģimenisks cilvēks: bērni, ģimene, viss kā ārzemju filmās. Ļoti foršs puisis! Par kuru vēl pastāstīt? 

- Mums vēl ir ļoti spilgts soms- Luceniuss!

 - Viņš vairāk ar Holtu draudzējas, tāpēc, gandrīz visu laiku ir kopā. Pavisam nesen „Dinamo” šķīrās no Villes. Viņam ir interesanta humora izjūta, un arī pats viņš ir ļoti labsirdīgs puisis. Neko tādu īpašu nevaru atcerēties, jo esmu pie visiem tā pieradis, ka jau neievēroju kādas detaļas. Viesnīcās esmu dzīvojis ar dažādiem hokejistiem, kā arī autobusā. 

-Kurš bija pats neparastākais kaimiņš!

- Nevaru teikt, ka viņš ir neparasts, viņam vienkārši nepatīk, kas es daudz runāju. Tas ir Arvīds Reķis. Viņam pašam nepatīk daudz runāt, bet kad es bez apstājas tarkšķu, var man ar kaut ko mest. Atceries, viņš stāstīja, kā mēs iepazināmies? 

 (Pirmajā treniņu dienā Reķim trāpīja ar ripu mazliet zemāk par žokli. Izrādījās, ka šis snaiperis ir Podziņš, kurš uzreiz atvainojās Rīgas spēlētājam ar sesto numuru. Kā vēlāk teica Ainārs, tad Reķis pateica viņam paldies par to, ka viņš neizkrita jau pirmajā treniņu dienā.)

Lūks tā mums tas viss notika! Autobusā es, parasti, kāpju pēdējais, parādot savu cieņu pret pārējiem spēlētājiem. 

- Ārzemniekus aprunājām, bet ko vari pastāstīt par vietējiem spēlētājiem?

- Visi ir dažādi, un katram ir savi ieradumi. Mūsu kapteinis, piemēram, nemaz nav tik bargs, kā liekas. Nekad neaizmirsīšu, kad treniņā sastrādāju kaut ko ne tā, tad Ozoliņš skatās uz mani tā cieši samiedzis acis. Bet es nevaru nesmaidīt, tāpēc man momentā ir smaids līdz ausīm. Un zini ko? Arī viņš nevar tā ilgi bargi skatīties un arī sāk smaidīt. Mēs visi esam pozitīvi. Karsums draudzējas ar Galviņu, bet Jēkabs Rēdlihs ar Andersonu. Ja atgriežamies pie ārzemniekiem, tad šis sastāvs ir pavisam citādāks, ne tāds kā bija pagājušajā sezonā. Šā brīža leģionāri, ārpus laukuma, ir nopietnāki, iepriekšējie bija „prikolisti”.   

- Atgriezīsimies pie pēdējām spēlēm Minskā un Popradā?

-Ar „Lev” viss bija labi, mēs savus punktus paņēmām. Vispār žēl, ka nepaspējām Popradā neko apskatīties: atpūtāmies Aquacity un nospēlējām spēli. Minskā mēs, protams, piedevām uguni! Sen nebijām tā divus vārtus guvuši trešajā periodā un izlīdzinājām rezultātu… Nākošais turnīrs mums ir Davosā, treneris iedeva veselas divas brīvdienas. 

- Kā Tev patīk komandas sastāvs uz Špenglera Kausu?

- Tu zini, nebūs Sašas, Jāņa Sprukta, un arī Villes komandā vairs nav. Ir pieteikti jaunie, man liekas, ka vajadzētu būt interesanti. Man patīk šādi turnīri, man gribas spēlēt un parādīt sevi. Esmu hokejists, negribu un man nepatīk sēdēt uz vietas, man ir vajadzīga kustība un aktivitāte. Šveicē noteikti ir skaisti, tā kā ļoti gaidu izlidošanu, treniņus un spēles, visbeidzot! 

Kamēr mēs runājām par pēdējo izbraukumu, garām pagāja pazīstams siluets, un autors minēja, ka tas ir Aleksandrs Jerofejevs.. Ainārs nopriecājās un izmeta frāzi: „Tas taču ir mans onkulis!”, un devās pie Jerofejeva.

Viņi aprunājās, un Ainārs jau steidzās atpakaļ, lai turpinātu mūsu sarunu. Izrādījās, ka Aleksandrs Jerofejevs ir Aināra onkulis no vectēva (mammas tēta) puses. Lūk tāds dzimtas koks draugi!

Parunājot par nenozīmīgām lietām, mēs aizskārām tēmu, kura ir jau nodeldēta kā veca skaņu plate- pilsonība un izlases. 

- Pēdēja laikā, ar Tevi, ir daudz interviju, un tās visas ir dažāda rakstura un dažāda noskaņojuma. Vienā mājas lapā, intervijai ar Tevi, blakus bija Vilkoita foto.

 - Zini, es jau vairs nezinu, ko nākamajā dienā ar sevi izlasīšu. Akcents netiek likts uz to, ko vajadzētu. Es saprotu, ka gribas tekstu savest kārtībā, bet kad runa ir par nopietnu situāciju, ir jāraksta vārds-vārdā, nevis sagriezt teiktā nozīmi ar kājām gaisā.   

- Es tā saprotu, ka uz izlasi ceļa Tev nav?

- Jā, izsvītroja tāpēc, ka „Dinamo” esmu reģistrēts ar Latvijas pilsonību. Neaizmirsīšu, kā skatījos sarakstu, un visur iekavās RUS, bet man LV. Atdalīja, tā teikt. Turklāt, man nav valsts, kuru  es mīlu vairāk. Es gribu spēlēt, krāt pieredzi, nevis celt gaismā kādus politiskos principus un sekot tiem. Zini, kā gribas iziet uz ledus un censties cik spēka? Paldies tiem, kas mani atbalsta, es to vienmēr novērtēju.   

Aizskarot šo tēmu, mēs vēl ilgi runājām par viņa ģimeni, par to, kā viņam patīk spēlēt Rīgā, jo nevajag kravāt mantas, kā arī no sirds izsmējāmies par visādām muļķībām, kuras pat tā jēdzīgi nevar atcerēties. Īpaši prātā iezīmējās vārds „zini”, ar kuru Ainārs vērsās pie manis, lai atbildētu uz jautājumu, vai arī lai vienkārši paspriedelētu par kaut ko, skatoties griestos.

Ainārs Podziņš novēlēja visiem līdzjutējiem jaukus Ziemassvētkus un apsveica ar tuvojošos Jauno gadu. Jūtam līdzi Rīgai, draugi!

Jelizaveta Alferjeva, Dinamofans

Jau otro sezonu pirmais Rīgas „Dinamo” vārtsargs ir Kriss Holts, taču latvietis Māris Jučers pamazām sāk amerikānim elpot pakausī. Doma, tikties ar Māri, radās tad, kad viņam tika uzticēt pēcspēles metienu sērija, bet pēc tam sāka „iedalīt” spēles. Jūsu uzmanībai- mūsu sarunas rezultāts. 

Mēs, kā parasti tikāmies suši restorānā, kurš pēc dažām intervijām ir kļuvis par Rīgas „Dinamo” leģionāru pastāvīgo atpūtas vietu. Jāsaka, ka bija ļoti patīkami tas, ar kādu prieku vārtsargs piekrita aprunātie par dzīvi, un tas, cik laicīgi viņš ieradās.

- Sveiki, Māri! Jūs ar vislielāko prieku atsaucāties uz piedāvājumu izveidot interviju. Interesanti?  

-Bet kāpēc gan ne? Es iespējams no pirmā acu uzmetiena esmu ļoti mierīgs, bet ar mani ir par ko paunāt.

-Tad sāksim ar to, kas Jums patīk, bet pēc tam pāriesim pie hokeja?

-Tad sāksim ar hobiju!

- Tad turpiniet….

-Kad runa iet par hobijiem, es vienmēr iedomājos vasaru, jo ziemā esmu pārslogots ar treniņiem, un kaut kā neko citu nepaspēju. Toties vasarā ir laiks volejbolam. Protams, ja spīd saule un esmu Jūrmalā- tas ir smilts segums, nevis sporta zāle, kaut gan, man nav nekas arī pret to. Nevaru teikt, ka mani interesē citi sporta veidi, man tuvs ir volejbols..

- Bet skatīties Jums kaut ko patīk? Vai ir svarīgi spēlēt pašam?

-Kā, piemēram, var skatīties basketbolu? Es varu spēlēt, bet ne skatīties. Cilvēki skatās, un es par to var tikai pabrīnīties. Tur ir pavisam kaut kas cits, nekā hokejā, citas kustības, gribas spēlēt pašam, nevis skatīties.

- Līdzjutēju maz par Jums zina. Varbūt uzreiz izstāstīsim visu, kas Jums patīk?  

- Tas ir vienkārši! Piemēram, no ēdieniem, ļoti garšo suši. Manai draudzenei tie ne pārāk garšo, tāpēc es suši ēdu ne pārāk bieži. Pirms pāris dienām es, starp citu, biju šajā pašā vietā ar komandas kolēģiem- viņi mani šurp atveda un parādīja, kas te ir īpaši garšīgs. Un kola man garšo, ko gan tur vairs slēpt! (smejas).

Vēl man patīk datorspēles, kuras saistītas ar sacīkstēm. Man patīk iziet dažādas trases. Citas spēles ne īpaši saista.

- Bet kas tieši otrādi- nepatīk?

- Man nepatīk šopings. Kad es eju kaut ko pirkt, es konkrēti zinu, ko man vajag, tāpēc es veikalā ilgi nekavējos. Vairāk neko nevaru atcerēties. Es vispār esmu ļoti mierīgs cilvēks, un vajag ļoti pacensties, lai mani nokaitinātu. Laikam tāpēc esmu vārtsargs.

- Jūs gribējāt būt vārtsargs?

- Nē! Es biju pārliecināts, ka pat neķeršos tam klāt. Gribēju kā visi- uzbrucējs vai aizsargs. Bet te, še tev- vārtsargs. .

- Kas tas ir par stāstu? Padalieties?

- Lieta tāda, ka komandā, kurā es nokļuvu, vienkārši nebija vārtsarga. Puišiem gāja klāt un jautāja: „Gribi būt par vārtsargu?”. Un visi, kā viens, atbildēja, ka nē. Nu bet es, laikam, atbildēju visnepārliecinošāk, tāpēc mani ielika vārtos. Sākumā man nepatika, bet pēc tam jau kaut kā pieradu. Kā tagad, atceros- mēs visi gribējām būt kustīgie spēlētāji, nevis „kalst” vārtos. Es skatījos arī uz brāli, arī gribējās dzenāt ripu…

-Tātad, Jūs neesat vienīgais bērns ģimenē?

- Nē, mums ir vecākais, vidējais un jaunākais. Ziniet, vienmēr gribas līdzināties brālim, un tā arī es ieinteresējos par hokeju, skatoties uz viņu. Skolā es, starp citu, ļoti labi mācījos, kamēr nenokļuvu hokejā.

- Jūs vēlu nostājāties uz slidām?

- Nu jā, ne pārāk agri. Man bija 12 gadi, kad sāku trenēties. Pēc tam treniņnometnes, pirmais izbraukums uz ārzemēm, jauna valoda, jaunas vietas, draugi.

- Uz kurieni tika organizēts pirmais izbraukums?

-Zviedrija. Mēs tur dzīvojām trīs gadus. Spēlējām, trenējāmies, jokojām. Nu kā gan puikas var uzvesties, vēl jo vairāk, hokejisti? Dzīve bija daudzveidīga. Pēc tam bija „Liepājas Metalurgs”, bet tad Rīgas „Dinamo”. Bet tagad mēs sarunājamies ar Jums. Starp citu, Zviedrijā ļoti garšīgi baroja, un bija arī ko redzēt.

-  Tagad izbraukumos nav ko redzēt?

- Ir, protams. Īpaši interesanti bija Kazaņā, Ufā. Tā tīri un skaisti. Daži puiši runāja par kaut kādām rūpnīcām, bet es tur pagaidām vēl neesmu bijis.

- Šogad ir maz aprakstu par to, kas leģionārus pārsteidz Krievijā. Iepriekšējās sezonās reakcija bija daudz vētraināka.

- Es neesmu runājis ar tiem leģionāriem. Ja godīgi, tad nezinu nevienu no tiem, kas spēlēja Rīgas „Dinamo”, tāpēc arī neko nevaru pateikt. Parasti mēs ceļā skatāmies filmas, sarunājamies, reti kad skatāmies pa malām.

- Noteikti ir arī mīļākās filmas?

 - Es skatos komēdijas. Pēdējā bija tipiska amerikāņu –  «Crazy stupid love». Arī mūziku es klausos dažādu. Parasti to, kas skan topā, neko vairāk man nevajag. Holts un Luceniuss, parasti, skatās kaut kādas savas filmas, bet tā, visi skatās komēdijas.

-  Kas viņiem, starp citu, tās par tādām dīvainām ūsām?

- Tā ir akcija no NHL. It kā tie, kas nēsā ūsas, atbalsta cilvēkus, kas slimo ar vēzi. Izrāda savu atbalstu, kaut kā tā.

- Jūs visu laiku pieminat Holtu. Esat sadraudzējušies?

- Jā, es brīvi runāju angļu valodā, tāpēc visu laiku kontaktējos ar viņu. Vispār es draudzējos ar Andersonu, Meiju, Galviņu, Sotnieku. Mums ir tāda mazliet „kalta” kompānija- daži ir pazīstami vēl no skolas laikiem. Es kontaktējos vairāk, vai mazāk, ar visiem. Ar Sašu mēs vispār interesanti runājam. Es nerunāju krieviski, bet saprotu, Saša nerunā latviski, bet saprot. Tā arī sanāk: stāv divi hokejisti, un katrs runā savā valodā. Jocīgi. Es skolā mācījos arī vācu valodu, bet tā kaut kā neiedzīvojās. Zviedrijā nebija valodām laika, turklāt divpadsmit gados ne īpaši gribējās nodarboties ar kaut ko citu, kā tikai hokeju.

- Ienāca prātā stāsts par Holta ķiveri. Jūs abi ilgu laiku spēlējāt Sergeja Naumova ķiverēs. Jums būs sava maska?

- Jā, man par to ir vesels stāsts! Lieta tāda, ka mēs abi jau sen pasūtījām jaunas ķiveres, un absolūti nebijām sarunājuši. Kriss gaidīja, es gaidīju, bet mēs absolūti par to nerunājām. Bet rezultātā iznāca tā, ka ķiveres būs ļoti līdzīgas. Viņam ir liels „D” burts ķiveres augšā, man arī. Ļoti negribas , lai Jūs domājat ka viņas ir vienādas. Vienkārši tā sanāca. Pat krāsa ir tāda pati. Man numurs ir priekšpusē, viņam arī.

- Starp citu- par numuru. Kāpēc tieši 37?

- Godīgi sakot, neesmu par to domājis. Nevajag tajā meklēt kaut kādu jēgu. Numurs paliek numurs. Hokejs- tā ir spēle, tāpēc neuzskatu par svarīgu, lai mans dzimšanas gads, piemēram, atspoguļotos manā numurā.

- Tas nozīmē, ka nav arī kādu īpašu tradīciju, pirms iziešanas uz ledus?

- Vispār nav. Kaut gan, varbūt kādreiz tādas parādīsies. Līdzjutējus uzskatu par daudz svarīgāku faktu. Viņi ir, un tas ir svarīgi.

-  Vai spēlē ievērojat saukļus, mūziku, banerus?

- Kad esmu spēlē- parasti nē. Toties, kad atrodos uz soliņa, tad gan varu paskatīties, kas notiek apkārt. Viņi visi cenšas, viņi ir lieliski. Arī pēc spēles parasti ir vesela rinda, kuri grib nofotografēties

- Jā, ir līdzjutēji, kuriem ir veselas kolāžas ar vienu spēlētāju..

- Nopietni? Man, pagaidām, nav personīgā līdzjutēja. Viņi, laikam, vairāk tiecas pie Krissa, Niklassa.

Kad bijām parunājuši par līdzjutējiem, sākām runāt par mašīnām. Vienkāršs jautājums par to, ar ko tad ir atbraucis Rīgas „Dinamo” vārtsargs, pārvērtās veselā diskusijā. To pat var izcelt atsevišķā rāmītī, jo tas bija, abpusēji, ļoti interesanti. Izrādās, ka Mārim ļoti patīk viņa tumši violetais BMW. Kā viņš to mīļi nosauca- „pjatjoročka”, ne pārāk jauns, taču ļoti iemīļots. Pēc ilgām diskusijām kļuva skaidrs, ak puisim patīk vācu automobiļi, bet pārējos viņš uzņēma ne pārāk. „Apmetot” otrādāk audi, folksvagen un nokļūstot līdz 1970. gada dodžam, mēs atgriezāmies pie hokeja.

Šā brīža situācija „Dinamo”

- Jūs bieži sākuši likt pēcspēles metinu laikā vārtos. Vai tas bija gaidāms?

- Absolūti. Te vienmēr kādam sanāk labāk, kādam sliktāk, tāpēc, ja tuvojas papildlaiks, es morāli gatavojos tam, ka būs jāstājas vārtos. Šajā sezonā, manā izpildījumā, ir bijuši gan labi momenti, tā arī zaudējumi. Galvenais ir prakse, un man tāda iespēja tiek dota.

- Ja pirmo ripu vārtos iemet mums, nevis pretiniekam, vai tas Jūsos raisa šaubas par savū nākamo rīcību?

- Labs jautājums. Man- nē. Esmu pārliecināts, ka puišiem rezultāts jāizlīdzina, bet es sargāšu labāk un cenšos „neizplūst”.

- Bet kad Jūs spēles vidū steidzamā kārtā nomaina- tas atstāj savu iespaidu?

- Kad es spēlei negatavojos tā, ka pieteiktais vārtsargs, tad jā. Kad neesmu iesildījies, tad ir kaut kā dīvaini, taču mēdz būt tā, ka ripa pati lido ķērājcimdā. Vispār, Sergejs Naumovs un Peka kopā izlemj, ko likt vārtos uz spēli, tāpēc maiņa ir tikai tad, kad sliktāk jau vairs nevar būt.

- Tagad jautājums par konkrētu situāciju. Kāpēc tik grūts izbraukums atnesa uzvaras, bet mājās- pakļaujamies pretiniekam?

- Puiši ir noguruši pēc tāda grūta izbraukuma, mājās viņiem ir grūtāk. Jūs taču paši redzat, ka spēle ir nestabila, un tajā pietrūkst kādu elementāru lietu. Rezultāts nevar būt augsts, ja metienu ir daudz, bet no 10 metieniem, vārtos trāpa tikai viena ripa. Varbūt problēma ir tajā?

- Nobeigumā. Interesanti, vai ir kāds elks vārtsargu vidū?

- Vispār man patīk somu vārtsargi. Tomēr man patīk Martins Pjērs Brodo. Domāju, ka man nav jāskaidro, kāpēc viņš ir labākais.

- Nu tad- atvadīsimies?

- Jā, bija patīkami aprunāties.

Foto: Jelizaveta Alferjeva, Dinamofans

 

Rīgas „Dinamo” uzbrucējs Džeimijs Lundmarks sniedza komentāru par zaudējumu „Ņeftehimik” (2:5).

- Spēlējām diezgan labi. Pieļāvām vairākas kļūdas, kuras izmantoja pretinieks. Mums bija daudz iespēju, taču Ņižņekamskas vārtsargs šodien bija ļoti labs.

- Šodien atkal bija problēmas ar spēli skaitliskajā vairākumā. Kāpēc, un kas būtu vajadzīgs, lai uzlabotu šī komponenta efektivitāti?

- Parasti mums ir laba skaitliskā vairākuma realizācija, taču reizēm, kādā spēlē mums sanāk, kādā nesanāk. Šoreiz tiešām tas nav labākais piemērs. Mums bija ļoti daudz momentu, taču ripa negāja vārtos. Un atkārtošos- lieliski spēlēja „Ņeftehimik” vārtsargs.
- Trešais pēc kārtas zaudējums. Vai nav uztraukuma par to, ka tas var Rīgas „Dinamo” uz ilgu laiku „izsist no sliedēm”?

- Nē. Mēs jau gājām cauri, kaut kam līdzīgam, sezonas sākumā un izdarījām secinājumus. Mums ir saliedēts kolektīvs un motivēti spēlētāji, kuriem ir vēlēšanās pēc iespējas ātrāk pārtraukt šo neveiksmju sēriju. Viss būs kārtībā!

- „Dinamo” aizvadīja labu izbraukumu, bet tagad nevar uzvarēt mājās. Kas traucē psiholoģiski? Vai jūtat papildus spiedienu?

- Tas ir, kā iet sezona. Visiem mēdz būt kāpumi un kritumi. Nesen mums bija labs izbraukums, un mēs uzņēmām labu tempu. Tagad ir vienkārši jāsaņemas un jāatgriežas pie tās spēles, kuru mēs protam un kuru parādījām.
- Nākamais pretinieks- „Vitjaz”. Klubs, kurš ir pazīstam ar savām kaujinieciskajām īpašībām. Ko gaidāt no tikšanās ar viņiem?

- Mēs vienkārši iziesim spēlēt hokeju. Lai viņi dara ko grib, mūsu uzdevums- paņemt trīs punktus, kas tiek doti par uzvaru spēlē. Jā protams, karjeras laikā man ir nācies kauties uz ledus, tā kā zināma pieredze man ir, taču tagad esmu šeit, lai spēlētu hokeju. Bet komandai, šī brīža situācijā, vajadzīgāki ir punkti un uzvaras spēlēs, nevis dūru cīņās.

Dmitrijs Pribilovs, belarushockey.com

Neraugoties uz zaudējumu Ufas „Salavat Julajev”, Rīgas „Dinamo” vārtu sargs Kriss Holts saglabā optimismu pirms nākamajām  sava kluba mājas  sērijas spēlēm.

 - Es domāju, ka šodien mēs spēlējām labi, jo pirmajā un otrajā periodā mēs neļāvām pretiniekam izveidot daudz bīstamu momentu pie mūsu vārtiem. Bet pēc tam spēle ieguva nevēlamu raksturu. „Salavat” izveidoja pāris momentus un izmantoja savu iespēju, un tādai komandai kā Ufa tikai tas arī bija nepieciešams. Mēs, protams, esam bēdīgi par šo zaudējumu, taču tas, nekādā gadījumā, neapstādinās to gaitu, kādu esam uzņēmuši. Atkārtošos, mēs šodien aizvadījām labu spēli.

 - Dažos momentos, jo īpaši trešā perioda laikā, mūsu oponentu uzbrucējiem izdevās asi izgājieni uz vārtiem, kuri beidzās ar to gūšanu. Vai nav vēlēšanās pateikt pāris vārdus mūsu aizsargiem?

- Nē, nē! Visiem spēles laikā mēdz gadīties kļūdas. Vienkārši šodien pretinieks izrādījās augstas klases un nepiedeva tās mums. Principā, mēs ļoti labi aizvadām pēdējās desmit spēles, tā kā nevaru teikt neko sliktu par nevienu mūsu komandā. Šī spēle ir „jādzēš” un jāgatavojas nākamajai ar Kazaņu.

 - Tātad, rīt viss būs kārtībā?

  - Jā, patiešām, arī tagad viss ir kārtībā. Tas vienkārši ir zaudējums. Līdz šim mēs pēc kārtas uzvarējām četrās- piecās spēlēs, un visas sērijas kādreiz beidzas. Šodien spēlējām pret lielisku komandu, kura rezultātā uzvarēja.

 - Pēdējā laikā esat mazliet mainījis savu ārējo izskatu, atlaižot ūsas. Vai šī imidža maiņa bija domāta veiksmei?

 - Viss, ar ūsām ir cauri! Bija plānots tās nodzīt pirmajā decembrī, taču mēs vinnējām, un tika nolemta tās atstāt uz vēl vienu spēli, lai paskatītos- nostrādās vai nē. Bet tagad viss, ūsu laiks ir beidzies.

 - Ja fantazēt tālāk par šādu māņticību un derībām, kas notiks gadījumā, ja Rīgas „Dinamo”, teiksim, iegūs Gagarina Kausu? Varbūt noskūsiet matus?

 - Pagaidām nezinu! Ja mēs iegūsim Gagarina Kausu, varbūt, tad es vispār visu vasaru neskūšos. Ja vinnēsim, tad redzēs!

Dmitrijs Pribilovs, belarushockey.com

 http://www.belarushockey.com/khl/news_list

Kādā no piektdienas vakariem par rubrikas „Tikšanās Tokyo” turpinājuma galveno varoni kļuva jaunais Rīgas „Dinamo” spēlētājs Ville Nieminens. Jāsaka, ka no nopietnas sarunas viss ātri vien pārvērtās par kaut ko ļoti atklātu un vienkāršu. „Sibirj” līdzjutēju atsauksmēm atradās savs apstiprinājums- Ville ir īsts atradums Rīgai. 

Tā sanāca, ka tikšanās tika ieplānota diezgan vēlu- pusastoņos vakarā. Piektdiena Rīgas restorānā ritēja pilnā sparā: kāds svinēja savu dzimšanas dienu, oficianti drudžaini skraidīja uz priekšu-atpakaļ, mēģinot atrast brīvu ēdienkarti, bet pie ieejas drūzmējās pūlis ar tiem, kas arī vēlējās pavakariņot, taču visi galdiņi bija aizņemti. Par laimi, mums galdiņš bija rezervēts jau iepriekš, un biezā ēdienkarte, jau kaujas gatavībā, gaidīja Nieminenu. Mūsu viesis parādījās uz sliekšņa minūti minūtē, un paziņojis, ka ir ļoti izsalcis pēc vakara treniņa, pasūtīja sev sātīgas vakariņas.

     Saruna pagāja tik nemanāmi, ka visi uzmetumi tika veiksmīgi aizmirsti un Ville pats izvēlējās, kur virzīt sarunas gaitu.  

- Kad pēc spēles Jums lūdzu nelielu komentāru, Jūs minējāt, ka Jums ļoti patīk runāt.

-Jā, kad maniem komandas kolēģiem ir garlaicīgi, skumji un nav kur iet, viņi zina, ja paķert līdzi lielu paku ar tēju, tad pie manis var norunāt līdz pat rītam. Es arī šodien pasūtīšu tēju. Jasmīnu. Izjutīsi uz sevis, ko nozīmē sarunāties ar Villi! (smejas)

- Un kā, ir jau kāds no komandas nācis papļāpāt no sirds?

- No sirds- nē, taču visvairāk kontaktējos ar Niklasu Luceniusu, un man patīkams šķiet Jakubs Šindels. Ļoti smaidīgs un izpalīdzīgs cilvēks. Atceries, kurš mani izvilka no ģērbtuves! Tieši Šindels bija tas, kurš padarbojās, citādi būtu pusnakti gaidījusi. Rīgā ir vēl viens foršs puisis, mēs uzreiz sapratām viens otru, kaut gan līdz šim gandrīz nemaz nezināju par viņa eksistenci. Nekad neuzminēsi- viņš ir nepamanāms un kautrīgs, kā man liekas.   

-Vai tiešām Reķis?

- Taisnība- Reķis! Man patīk sarunāties ar nopietniem cilvēkiem. Viņš vienmēr ir savākts, un ja kaut ko saka, tad par lietu. No citiem esmu dzirdējis, ka viņš reti smaida, bet kad izstāda kādu anekdoti, tad jāsmejas tā, ka žoklis sāp. Līdzjutēji viņu nepazīst un ļoti žēl, ka visi lauri atdodas citiem. Vispār esmu izbrīnīts, ka tu uzminēji. 

- Arvīds tiešām ir labs sarunu biedrs, lai arī kluss. Bet vai tiešām Podziņš Jums klāt nenāca? Viņš vienmēr nav vienaldzīgs pret leģionāriem.

- О, tas bērns! (smejas) Pirmais, ko viņš izmeta, ieraugot mani ģērbtuvē, ka lieliski zina angļu valodu un vispār, visos jautājumos ir jāgriežas pie viņa. Smieklīgs puisis, ļoti pozitīvs. Vispār zini, kāpēc tik ļoti gribēju uz Rīgu? Šeit ir pilnībā nepiespiesta atmosfēra, nav konkurences un atklātas skaudības. Man ļoti patīk.  

- Vai tiešām citās komandās bija saspringta atmosfēra?

- Ja runā par NHL- jā. Tur reizēm ir grūti savākties, lai arī gūsti daudz vārtu. Ir normālas komandas, bet ir tādas, kurās tiem klusajiem ir vieglāk, nekā snaiperiem. Ja runā par KHL, tad „Sibirj” vilka līdzjutēji- ļoti atbalstīja komandu, vai arī vienkārši pret mani izturējās ar tādu mīlestību- nezinu. Ņižņekamskā ir divi mīnusi, kas nav saistīti ar komandu. Pirmkārt- pastāvīgie dūmi, bet otrkārt- kafejnīcu vai vietu trūkums, kur varētu pasēdēt un iedzert kādu tasi tējas. Rīgā apvienojas viss: centrs ir līdzīgs Tamperei, vecpilsēta ir pilna ar kafejnīcām, atmosfēra komandā ir draudzīga, uz laukuma es saprotu, ko no manis grib. Es ilgi tā varu slavas dziesmas dziedāt, tā kā- braucam tālāk! 

- Leģionāriem vienmēr jautāju par ģimeni. Mēdz būt grūtības ar pārbraukšanu, un arī gribas satikties ar tuviniekiem.

- Sāksim ar to, ka man ir trīs bērni. Jā, būtu muļķīgi nepateikt, cik ļoti es mīlu savus divus puikas un meitiņu. Viņi ir brīnišķīgi! Kad man jautā, cik man ir bērnu, es ar lepnumu atbildu, ka esmu triju bērnu tēvs! To vārdiem nevar aprakstīt, kad viņi tevi sagaida un skrien pretī. Esmu laimīgs! Runājot par tikšanos ar ģimeni spēļu laikā, tad priekš manis tas ir sarežģīti. Esmu sen priekš sevis atklājis, ka nevaru jaukt kopā ģimeni un hokeju, tāpēc tiekos ar ģimeni ļoti reti, parasti tas notiek pauzēs. Un gribu redzēt ne tikai bērnus, man ir arī mīļa māsa. Kad man par viņu jautā, es vienmēr atceros viņas frāzi:” Man ir brālis- pats labākais hokejists pasaulē”. 

- Ar ko tad Jūs parasti nodarbojaties, kad komandas biedri pavada laiku kopā ar ģimenēm? Hobijs? Pārskatāt iemīļotās filmas?

- O, tagad nevaru nosēdēt dzīvoklī, arī ar sportu, izņemot hokeja treniņus, nenodarbojos. Parasti- fitness. Man patīk ieslēgt austiņas un pavadīt uz skrejceliņa stundu, citreiz divas. Vispār ir grūti nodarboties ar kādu hobiju, ja mājās ir trīs bēri un visu brīvo laiku pavadu kopā ar viņiem. Kas attiecas uz filmām, tad man nav tāda saraksta ar labākajām filmām. Es varu klausīties jebkuru mūziku, skatīties filmas, kurās ir reāli personāži, nevis uzzīmēti monstri vai kāda šausmīga animācija. Man nav tāda saraksta!

 - Runājot par mūziku, kļuva interesanti, kas skan ģērbtuvēs pirms un pēc spēles?

-Labs jautājums. NHL viss ir nedaudz vienkāršāk- tur visi saundtreki ir līdzīgi. Īpaši mani pārsteidza Georgijs Pujacs ar savu mūziku! Viņš pats veidoja savu sarakstu, kurā bija gan Tiesto un DJ Smash, daudz elektronikas. Man joprojām mobilajā telefonā ir ielādēta krievu mūzika, ļoti daudz dažādu dziesmu. Pati mīļākā ir Lepsa un kaut kādas Irinas… Kaut kas par meliem, liekas. 

-Oho, Jūs taču ir pieradinājuši pie Krievijas popmūzikas! Bet ar tādu siltumu runājāt par Pujacu…

-O, Žora ir labākais! Liekas, ka šis ir tas cilvēks, kurš man ir kļuvis kas vairāk kā paziņa vai kolēģis uz ledus. Mēs daudz laika esam pavadījuši kopā: skumām un smaidījām. Agrāk es domāju, ka nekur nevar būt tik mājīgi kā NHL. Mans viedoklis ir mainījies. Tagad es jūtu, ka kļūdījos, kad parādījās KHL. 

-Un tā, Jums aiz muguras ir daudz NHL komandu. Kolorado, Pitsburga, Čikāga, Ņujorka, Sentluisa, Sanhosē, Kalgari…

-Jā, es lepojos ar to, ka esmu spēlējis daudzās komandās. Man patīk pārmaiņas, man patīk neaizkavēties vienā vietā uz ilgu laiku. Varu pateikt, ka vidēji vienā klubā esmu aizkavējies uz divām sezonām ar visai labiem rezultātiem. Negribas tagad cilāt katru klubu, esmu taču atbraucis  spēlēt uz Rīgu! Jāveido šeit vēsture, nevis jārakņājas pagātnē. Laikam, esmu reālists. Ja gribi, es varu padalīties, ko pats uzskatu par svarīgu savā karjerā NHL. 

- Labprāt, jo sanāk, ka Jūs pats vadāt sarunu!

- Man patīk tā darīt- es stāstu, bet tu atpūties. Kas vēl vajadzīgs? Pati neaizmirstamākā sezona bija 2001. gadā, kad es, kopā ar savu komandu- Kolorado, vinnēju Stenlija kausu. Nē, es 24 stundas no vietas nelēkāju aiz prieka, bet tad es beidzot pa īstam sapratu, kā tas ir, kad tas kauss, par kuru tu tā cīnījies ir tavs. Pats lielākais trieciens NHL bija, kad mums līdz kausam pietrūka pavisam mazliet. Tas, laikam, bija 2004. gads. Kā jau teicu, negribu rakņāties pagātnē, jo dzīvoju tagadnē! Vienīgi varu piebilst, ka par lielāko atspērienu kļuva trīs sezonas AHL. Tieši tās man palīdzēja iziet jaunā līmenī.  

-«Hershey Bears», liekas?

- Smieklīgi sanāca. Tu mazliet nepareizi izrunāji, es spēlēju „bearz”, nevis alū! (smejas) Labi jau labi, man patīk pajokot par sarunas  biedru! Neesmu nemaz tik vēss, kā runā par vairumu somu… Jā, es spēlēju „Hershey Bears”! 

- Vienīgais, ko par Jums saka, ka esat ļoti agresīvs uz ledus. Rīgā ir pagājušas tikai dažs spēles, un pagaidām nevar saprast.

- Jaunībā es biju ļoti ass spēlētājs. Tagad man ir 34 un esmu kļuvis mazliet pielaidīgāks. Zinu, ka vēl joprojām var sakaitināt jebkuru spēlētāju vienkārši piemiedzot viņam ar aci. Ir man tāda īpašība, es zinu. Ja runā par spēka paņēmieniem, tad Rīgā tos izpilda Karsums, ja? Es neesmu tādu spēcīgu paņēmienu cienītājs, taču reizēm manī pamostas puiciskums un gribas mazliet pablēņoties. Un vispār, būtu labi, ja katrā komandā būtu nevis kauslis, bet vienkārši spēlējošs puisis, kas jebkurā brīdī var doties aizstāvēt, piemēram, to pašu vārtsargu. Vēl jo vairāk- kautiņi KHL nav retums. 

- Vai domājat pat Minsku un Čehovu?

-O nē, par to vājprātu es vispār negribu runāt! 

- Jūs atgādinājāt par kaušļiem! Esat taču spēlējis ar Kšištofu Olivu?

-Viņš, starp citu, prata arī vārtus gūt, ne tikai rīkot dūru cīņas. Es zinu, kāpēc tu pajautāji. Esmu pārliecināts, ka tev patīk skatīties cīņas. Olivu tā vienkārši neatceras. Cilvēkiem, vispār, Kšištofs nepatīk. Viņu uzskata par nelīdzsvarotu un slimu ar visu galvu. Oliva prata sarīkot šovu, viņa hokejs- cirks uz ledus. Es pavisam tāds neesmu. 

-Jūs taču esat autovadītājs?

-Jā, esmu mersedesa īpašnieks. Mana misija ir iesēsties mašīnā un tikt no viena punkta līdz otram. Drīz atdzīšu mašīnu uz Rīgu, savādāk man nepatīk katru reizi braukt ar taksi. Kādam patīk automašīnas, bet man patīk gatavot! 

- Oho, tagad Krisam Holtam ir konkurents!

- Jā, tas ir meistars visās lietās, arī pozitīvs. Esmu trīs gadus mācījies gatavot, tāpēc pēc jebkuras receptes varu kaut ko pagatavot. Zini ko, es arī Tev kaut ko pajautāšu! Mēs runājām par Pujacu, bet es pavisam aizmirsu , ka gribēju uzzināt par vēl diviem bijušajiem Rīgas spēlētājiem. Vienmēr ir interesanti uzzināt kur katrs spēlē, vēl jo vairāk  no tiem kas nespēlē, bet skatās hokeju. Kur tagad ir Tellkvists un Alekss Širokovs?  

-Mikaels ir MODO, Ļoša, liekas ir Čehijas ekstralīgā…

-Modo? Dīvaina izvēle. Jūsu Aleksejs arī pārsteidza, cik zinu, tad viņš reiz bija Rīgas kapteinis. Pujacs daudz laba par viņu stāstīja, teica, ka esot labs spēlētājs. Es presi īpaši nelasu, man pietiek ar to, ko stāsta kolēģi. Tātad, Modo un Čehijas līga? Negaidīti. 

 - Jā, tagad Sandis Ozoliņš ir komandas kapteinis un iedomāties kādu citu ir neiespējami.

-Es zinu, ko nozīmē Ozo līdzjutējiem un latviešu hokejam kopumā. Es, starp citu, ļoti daudz zinu par PSRS izlasi un atsevišķi Latvijas izlasi. Nekad neaizmirsīšu, kā reiz uz ledus man ar aci piemiedza viens brīnišķīgs spēlētājs. Vai zini kurš tas bija? Helmuts Balderis. Arī tagad viņš priekš manis ir elks- tāds spēcīgs, dzīvīgs, un vispār, īsts hokejists! Es arī gribu kaut ko dot Rīgas „Dinamo”. Man patīk, ka līdzjutēji, pēc spēles, nāk klāt un runā ar mani. Es jūtu, ka esmu vajadzīgs. 

- Rīgā vienmēr ir kāds, kas nofotografēsies, palūgs autogrāfu…

- Es te pa ceļam uz restorānu satiku dažus cilvēkus. Atpazīst, kas ir interesanti. O, starp citu, atcerējos interesantu gadījumu, kas notika ar mani KHL! Četrdesmit minūtes, pirms spēles sākuma, ledus hallēs pazuda gaisma, un mēs sēdējām ar svecēm rokās. Joprojām atceros, kā tumsā runājos ar Krisu Saimonu.   

- Tik priecīgi par to atceraties, vai gribētos atkārtot?

-Kāpēc gan ne? Dodiet man tikai sarunu biedru un viss notiks! Mums saruna jau aizgāja nepareizā gultnē. Slēdz ārā diktafonu un iedzeram vēl pa tasei kafijas. Pastāstīsi par iemīļotajiem spēlētājiem. Man patīk klausīties. 

- Ko mēs novēlēsim Rīgas „Dinamo” līdzjutējiem?

-Ticēt komandai, bet es pacentīšos neizgāzties!

Jelizaveta Alferjeva, Dinamofans

Pavisam nesen mūsu lasītāji uzdeva savus jautājumus Rīgas „Dinamo” leģionāram Niklasam Luceniusam. Mūsu uzticamais palīgs, kurš pārstāv belarushockey.com uzdeva Jūsu jautājumus somu spēlētājam un saņēma uz tiem atbildes.

Mēs turpināsim mūsu „Uzdod jautājumu” rubriku, tāpēc sekojiet  līdzi jaunumiem mūsu mājas lapā un turpiniet tikpat aktīvi piedalīties!

- Vai zinājāt par to, ka esat nodraftēts KHL, un ko ir izdarījis tieši Rīgas „Dinamo”? Vai varējāt iedomāties, ka jau pavisam drīz būsiet šī kluba sastāvā?

 - Uzzināju par to, kad drafts jau bija noticis, bet nedomāju, ka tas izvērtīsies par kaut ko nopietnu. Drafts NHL man nozīmēja daudz vairāk, bet ja jau ir KHL… Nu ko- labi!

- Vai Jums ir kāds hobijs, neskaitot sportu?

- Neskaitot sportu? Nekā īpaša nav. Mūzika, filmas. Vēl mēģinu iemācīties spēlēt uz ģitāras un iemācīties spāņu valodu. Jāsaka, ka pagaidām tajā neesmu stipri pavirzījies uz priekšu.

- Kāpēc izvēlējāties tieši hokeju? Un vai nav bijušas domas to pamest, kā tas bieži vien notek ar jaunajiem spēlētājiem?

- Man patīk hokejs! Vienmēr cenšos izbaudīt spēli. Ja runā par karjeras beigšanu… Ja man pēkšņi būtu, kāds ilgāks periods, kad hokejs man nenestu prieku, tad varbūt, es izskatītu šādu iespēju. Par cik tādu ilgstošu periodu man nekad nav bijis, tad s tā nopietni neesmu aiznomājies par to, ka tagad varētu visu pamest. Bet garastāvokļa maiņas jau vienmēr gadās.

-Vai ievērojat līdzjutēju banerus spēles laikā? Ko par to domājat?

- Spēļu laikā- nē. Esmu redzējis dažus banerus pēc spēlēm. Ļoti labi- tie manīs izraisa daudz pozitīvu emociju!

- Vai Jums ir kāds elks hokejā? Un nosauciet savu sapņu virknējumu, kurā gribētos uzspēlēt.

- Par elku var nosaukt Patriku Keinu no „Čikāgas”- man ļoti patīk kā viņš spēlē, imponē viņa hokeja stils. Man sapņu virknējums būtu ļoti uzbrūkošs. Es sēlētu ar diviem puišiem no „Sibirj”- Lehterja un Enlunds. Aizsardzībā darbotos Maiks Grīns no „Vašingtonas” un Juha Leimo no somu „Tappara”. Vārtsargs būtu Kriss Holts vai arī Harijs Sateri, kurš spēlē „San Hose” kluba sistēmā.

-  Vai ir kāds stāsts par to, kāpēc tika izraudzīts 73-ais numurs?

-Nekas īpašs. Kad man bija 10 gadi, es gribēju spēlēt ar 73-o numuru. Tad es nolēmu, ka ja nāksies izvēlēties sev numuru, tad ņemšu tieši šo, jo nezināju nevienu hokejistu ar tādu numuru. Man gribējās izcelties un nespēlēt ar tādu numuru, ar kuru jau spēlē citi. Kad, vairākus gadus atpakaļ bija pienācis laiks izvēlēties, es atcerējos savu toreizējo lēmumu un tagad sekoju tam.

- Ja spēles laikā ir nepieciešams atvēsināt emocijas, kā sevi nomierināt?  

- Grūti tā uzreiz atbildēt. Situācijas mēdz būt dažādas, un daudz kas ir atkarīga no tā, kā veicas spēlē. Visiem mēdz gadīties kļūdas- kā  ar tiesnešiem, tā ar spēlētājiem. Nepatīkami ir tad, kad ir līdzīga spēle, kad kāds kļūdās un notiek kaut kas, kas ietekmē rezultātu…

Nūjas no dusmām nelaužu, bet lai, reizēm, nolaistu tvaiku, vajag pakliegt. Katrā ziņā līdz šim, līdzīgās situācijās es rīkojos tieši tā! (smejas)

- Kurš ir Jūsu labākais draugs  Rīgas „Dinamo” spēlētāju vidū?

- Visvairāk laika es pavadu ar Krisu Holtu. Jo īpaši tāpēc, ka viņa ģimene ir Savienotajās valstīs. Viņš ir viens, es arī esmu viens, tāpēc bieži turamies kopā. Daudzi puiši mūsu komandā ir ģimenes cilvēki un, saprotams, ka viņi daudz laika pavada kopā ar ģimenēm.   

-Vai Jums komandā ir iesauka?

- Parasti mani sauc uzvārdā.

-Šajā sezonā komandai veicas kā uz „amerikāņu („krievu”) kalniņiem”- te augšā, te lejā. Kas mums būtu jādara, lai „brauciens” būtu stabilāks, bet rezultāti- augstāki?

- Katram savs darbs jādara labāk- tas ir acīmredzami. Ko vēl- es nezinu. Es vienmēr cenšos izdarīt visu, kas no manis atkarīgs.

- Pēc vārda un uzvārda var spriest, ka Jūs esat zviedru izcelsmes. Vai tas tā ir un cik valodās protat runāt?

- Esmu soms. Runāju somu un angļu valodās. Nedaudz runāju zviedriski, cenšos mācīties spāņu valodu.  

- Pastāstiet par savu ģimeni. Vai Jums ir brāļi vai māsas?

- Man ir trīs jaunāki brāļi- vienpadsmit, piecus un četrus gadus veci.

 -  Ļoti svarīgs jautājums no latviešu meitenēm. Vai Jūs esat precējies, vai varbūt Jums ir draudzene?

- Šobrīd man nav ne sievas, ne meitenes.

- Kas ir tas, kas piespiež neatslābt, bet cītīgi strādāt un turpināt gatavoties nākamajām spēlēm?

- Ir noteikti mērķi, kurus es vēlētos sasniegt hokejista karjeras laikā. Bet pats galvenais ir tas, ka gribu baudīt hokeju un gūt prieku no spēles, izmantojot uz ledus savas stiprās puses un iemaņas. Man ir interesanti un tas dzen mani uz priekšu.

- Ja komandas galvenais treneris ir soms, tad kādas Jums šajā gadījumā ir priekšrocības un kādas neērtības?

- Ar visiem, tai skaitā arī ar mani, viņš runā angliski, tā kā nekādu priekšrocību nav. Protams, ja es pēkšņi kaut ko nebūšu sapratis, var pajautāt, un viņš man izskaidros somiski. Līdz šim tas nav bijis nepieciešams. Ja runa iet par kaut kādām shēmām, tad katram trenerim ir savs hokeja redzējums, un vienmēr kaut kas atšķiras. Pirms atnākšanas uz Rīgas „Dinamo”, es spēlēju mazliet citu hokeju. Tagad jau esmu pieradis pie tā, kādu hokeju spēlē šeit, un saprotu, ko treneris vēlas no manis. Es apzinos, ko viņš grib no mūsu virknējuma un cenšos darīt visu iespējamo.    

Jautājumus uzdeva Dmitrijs Pribilovs, belarushockey.com

Bija patīkams pārsteigums, kad fanu sektorā parādījās neliela fanu grupiņa, kas savā starpā nerunāja ne latviski ne krieviski. Noskaidrojās, ka šie trīs puiši „Dinamo” fanu kreklos un „Aldara Luksus” glāzēm rokās- ir nekas cits, kā „Dinamo” fanu kluba „Zviedrijas atzars”. Un mēs nevarējām palaist garām iespēju, lai aprunātos ar mūsu skandināvu sabiedrotajiem.

- Puiši, sakiet godīgi, vai speciāli lidojāt no Zviedrijas uz Rīgu, lai aizietu uz hokeju, vai ir arī kāds cits iemesls? 

Tomass (Т.): - Lieta tāda, ka mana sieva ir no Rīgas- sāka pats lielākais un runīgākais zviedrs.- Sāku uz šejieni braukt pirms vairākiem gadiem, pēc tam arī Rolands man pievienojās, bet tagad jau arī citi puiši brauc kopā ar mums. 

Andres (А.): – Jā, Rīga ir lieliska vieta! Man šeit patīk! 

Rolands (R.): – Arī alus šeit ir garšīgs! 

- Uz Rīgas „Dinamo” spēli esat pirmo reizi atnākuši?

(R.): – Neuzminēji! Šī ir trešā spēle! 

(Т.): – Bet es esmu četras reizes bijis uz „Dinamo”! 

-  Es pat nejautāšu, par ko fanojat… 

(R.): – Di- na- mooooo…. 

(А.): – Vai tad pēc mums nevar redzēt? [rāda kreklu]? Tikai Rīga, tikai Dinamo! 

- Vai citām KHL komandām arī sekojat līdzi? 

(А.): – Protams! Es gandrīz katru dienu skatos KHL spēles! 

(R.): – KHL un Zviedrijas čempionāts! Tas taču ir mūsu Eiropas hokejs, kurš ir tepat blakus. Ne tā kā NHL… 

(Т.): – Jā`        NHL ir galīgi garām! NHL nav priekš manis!

- Par KHL viss skaidrs, bet kuru komandu atbalstāt Zviedrijas čempionātā? (šis jautājums gandrīz izprovocēja konfliktu līdz šim draudzīgajā kolektīvā)  

(А.): – Mora!!! 

(R.): – MO-RA! MO-RA!!! 

(Т.): – Nēee- nē- nē, kāda Mora… LEKSAND!!! LEKSAND!!! LEKSAND!!! 

(А.): – Diemžēl, komandas, kuras atbalstam, šobrīd spēlē otrajā divīzijā… 

 - Allsvenskan? 

(А.): – Jā, Tu zini, par ko ir runa! Taču savā laikā „Mora” bija ļoti spēcīga komanda, pie mums starp citu, spēlēja Marians Hossa, Marsels Hossa…

 (R.): – Daniels Klerijs, Šons Horkoffs no Edmontonas! 

- Kurš ir pats labākais zviedrs KHL? 

(А.): – Veinhnlns! 

- Kas- kas??? 

(А.): – Veinhnlns! Matiass… 

- Aaaa, Matiass Veinhandls? 

(А.): – Jā, ja Tu viņu tā sauc… Viņš un Mortensons- īsti līderi savās komandās! Ne tā kā Vargs un Melins… 

- Jā, „Dinamo” zviedriem ne pārāk veicas…. 

(А.): – Tāds ir hokeja likums- ja tu neparādi rezultātu, tev jāaiziet no komandas. Melins neko neparādīja Krievijā, un arī Rīgā no viņa nebija nekāda jēgas. Nav saprotams arī ar ko nodarbojas Luceniuss…

  - Bet Lundmarks, pēc Jūsu domām nav zviedrs?   

(R.): – Kas viņš par zviedru…. 

(А.): – Nē, Lundmarks ir kanādietis. Kaut gan, iespējams, ka kaut kur ir arī zviedrs… 

(Т.): – Mazliet vairāk zviedrs, nekā citi kanādieši. 

- Labi, bet vislabākais zviedru hokejists kopumā? 

(А.): – Forsbergs! 

(R.): – Forsbergs, viennozīmīgi. 

(Т.): – Forsbergs, to Tev pateiks jebkurš. 

- Varbūt, tomēr Lindstrēms, Sundins, brāļi Sedini? 

(А.): – Forsbergs. 

- Jums Rīga, laikam, ir īpaša vieta?Для вас Рига, наверное, – особое место? 

(А.): – Protams! 

(R.): – Viena no īpašajām. 

(Т.): – Pasaules čempionāts 2006, Tu uzminēji! 

- Bijāt tad Rīgā?

 (Т.): – Tā bija pirmā reize, kad mēs atbraucām uz Rīgu. 

(А.): – Tā iepatikās, ka joprojām braucam!

 (R.): – Bet nākamgad Jūs pie mums uz Pasaules čempionātu!? 

- Noteikti! Nobeigumā- Jūsu prognoze pēdējam periodam? (saruna notika „Dinamo”- „Avangard” spēles otrā pārtraukuma laikā) 

(Т.): – Nu ko gan var darīt, jāiemet divas ripas vārtos!

(А.): – Divas ripas noteikti iemetīs! Jo spēlē jau labāk kā „Avangard” šodien! Iemest divus vārtus un pēc tam uzvarēt papildlaikā ai bullīšos. 

-Cerēsim! Paldies par sarunu! 

Aleksejs  Jefremovs, dinamofans

Pēc vienas no „Dinamo Rīga” mājas spēlēm, Jānis Sprukts laipni piekrita atbildēt uz „Dinamofans”  lasītāju uzdotajiem jautājumiem.

Ar kādas firmas nūju Tu parasti spēlē? (Krišs)

- Parasti ar Bauer, esmu pieradis.

Par ko domā, kad stāvi iemetienā? (Paula)

-Par gan var domāt? Protams, par spēli, citu domu nav. Viss notiek automātiski.

Labākais draugs komandā? (Ance)

-  Visi kaut kā ir draugi, esmu sabiedrisks cilvēks. Ja uz ledus, tad vienmēr ar virknējuma partneriem. Un principā, arī dzīvē. Karsums, bieži Ankipāns.

 Vai speciāli tiek trenēts metiens no neērtās puses? (Devito)

- Nē, tā nav. Vienkārši spēlē bieži sanāk tā, ka metu no neērtās puses, tāpēc laikam, radies tāds iespaids.

 Vai uzturs ir sabalansēts, vai arī ēdat ko gribat? (Devito)

- Mūs baro tā, kā pieklājas. Tas jau mēs paši varam kaut ko saķīmiķot, ja ir vēlēšanās. (smejas)

 Cik bieži strādā trenažieru zālē un ko tieši trenē? (Devito)

- Vienmēr pēc trenera norādījumiem un atkarībā no fiziskā stāvokļa, un arī pirms katras spēles slodze ir savādāka. Dažreiz uzsvars tiek likts uz apakšējo daļu, citās dienās uz augšējo.

Vai Jums ir bijusi tāda vēlme mest to hokeju pie malas un nodarboties ar pavisam ko citu? (Līga)

- Protams, es arī esmu emocionāls cilvēks. Parasti tā jūtos kādas divas stundas pēc zaudētas spēles. Bet tā- nē, esmu optimists.

Kādas markas auto tev ir? (Juris)

-Folksvagen.

Sveiks, kādi plāni nākotnei? (Arvis)

-Pagaidām hokejs, vairāk neesmu domājis.

Vai esi kādreiz domājis par spēlēšanu kādā citā KHL klubā?  (Uģis)

- Protams esmu! Domāt var daudz, bet spēlēju taču Rīgā! Piedāvāja spēlēt „Lokomativ” un „Vitjaz”.

Ko Tu jūti, kad iemet golu? (davids)

- Pirmkārt par to, ka to izdarīju ne tikai es. Domāju par to, ka mēs esam komanda.

Vai atceries savu visskaistāko golu?   (muļķis)

- Vispār nē, es eju uz priekšu un neskatos atpakaļ.

 Jautājums no Rīgas „Dinamo” līdzjutēju Maskavas nodaļas (Moscow Branch): Vai palīdzēja, emocionāli, tikšanās ar Maskavas līdzjutējiem Čehovā, pirms spēles ar „Vitjaz”? Vai komanda (vai tās pārstāvji) vēlētos šad tad atkārtot šāda veida tikšanās? Vai labi dzirdams mūsu atbalsts spēļu laikā Maskavā (Mitščos, Čehovā), vai arī mums jākļūst spēcīgākiem? ($ergio)

-Nezinu, vai palīdzēja vai ne, bet protams, ļoti uzlaboja noskaņojumu un sajūtu, ka esam vajadzīgi līdzjutējiem. Jā, būtu patīkami ko tādu atkārtot. Atbalsts ir dzirdams, jo īpaši tad, kad mūsu līdzjutēji nojauc ritmu citiem.

Raimonds Grants, Elizaveta Alferjeva, dinamofans