Ja Tev vai kādam no pazīstamiem cilvēkiem ir kāds vērtīgs eksponāts, kas varētu noderēt topošajam muzejam, arī Tu vari ierakstīt savu vārdu Latvijas hokeja vēsturē.

Atgādināsim, ka šogad Latvijas hokejs svin 80. gadadienu. Par godu jubilejai ir uzsākts projekts, kura mērķis  - beidzot izveidot Latvijas Hokeja muzeju. Iniciatīva ir nākusi no SIA “Arēna Rīga” un „Sergeja Žoltoka Fonda”. Latvijas Hokeja muzeja pastāvīga ekspozīcija atradīsies „Arēna Rīga” telpās.

Piedāvājumus sadarbībai lūdzam sūtīt uz e-pastu info@arenariga.com

SEKO LĪDZI- http://twitter.com/#!/hokeja_muzejs

PALĪDZI IZVEIDOT LATVIJAS HOKEJA MUZEJU!

– Grabovskim jūsu biogrāfijā bijusi ievērojama loma.
–  Kā Viktora Tihonova asistents viņš mani uz „Dinamo” pirmo reizi aicināja jau 1975. gadā, kad biju tikai 15 gadus vecs. Mēs ar Kirovočepeckas „Olimpiju” Rīgā spēlējām pret „Latvijas bērzu”. Man dzīvē bija stingrs mērķis – vispirms iekļūt PSRS 2. grupas komandā, tad 1. līgā un pēc tam – augstākajā. Piedāvājums no Rīgas mazliet jauca šo pakāpi – no 2. grupas uzreiz vajadzēja ielekt augstākajā. Man teica, ka es trenēšos kopā ar „Dinamo”, būšu Tihonova redzeslokā, bet spēlēšu „Latvijas bērzā”. Es tomēr neriskēju – „Dinamo” bija komanda ar vārdu. Sapratu, ka neesmu tam vēl gatavs un būs grūti cīnīties par tikšanu sastāvā.
– Pēc tam Grabovskis jūs uzrunāja vēlreiz.
– Nu jau spēlējot 1. līgā Minskas „Dinamo” sastāvā, atbraucu uz Rīgu un atkal man bija saruna ar Grabovski. Šoreiz viņa argumenti mani pārliecināja. Tas bija minūtes jautājums. Uzreiz piekritu.
– Vai, braucot uz Rīgu, klusībā cerējāt, ka sekos piedāvājums?
–  Ja godīgi, tad nē. Tajā laikā PSRS bija ļoti liela hokejistu izvēle. Negribi? Nākamais! Domāju – ja reiz atteicos, diezin vai šī komanda mani gribēs vēlreiz. Bet kļūdījos. Ēvalds atkal atrada laiku, lai tiktos. Viņš teica, ka Rīgā ir iespēja izaugt par labu aizsargu – es mierīgu varu startēt augstākajā līgā un būt Rīgas „Dinamo” pamatsastāvā. Decembrī mani aicināja, bet februārī jau biju Rīgā. Tobrīd man bija 18 gadu. Es gan lieliski sapratu, ka man vēl vājo pušu ir vairāk nekā stipro. Atlikušo sezonas daļu trenējos, bet 1978./1979. gada sezonā jau spēlēju „Dinamo”. Toreiz komandā vēl bija Deņisovs, Serņajevs, Odincovs – ar savu slaveno pauzi…
– Vai jums bija arī citi piedāvājumi?
– No pirmās līgas bija vairāki, bet tos es pat neizskatīju. Varēju nokļūt arī Maskavas „Dinamo” – Jurzinovs aicināja. Taču tur valdīja tā saucamā Gaļicina sistēma, kad visa komanda dzīvo stingrā režīmā. Starp diviem „Dinamo” izvēlējos Rīgu.
– Ar ko spēlējāt vienā pārī?
– To es ļoti labi atceros – treniņos mani salika kopā ar Viktoru Hatuļevu. Tā bija fantastika – redzēt līdzās zvaigzni, par kuru ir tik daudz runāts. Pēc tam visu sezonu nospēlēju ar Vladimiru Krikunkovu. Viņš man ļoti palīdzēja profesionālajā ziņā. Viena lieta, kad kaut ko saka treneris, bet ja to pašu vēl apstiprina pieredzējis aizsargs, viss notiek daudz ātrāk. Tu labāk saproti, ko no tevis grib sagaidīt. Tā bija nenovērtējama pieredze.
– 1982. gadā komandas biedra Sergeja Vikulova kāzās aizsargs Beresņevs esot ieraudzījis kādu meiteni, devies uzbrukumā un pēc kāda laika apprecējies…
– Tieši tā arī bija. Šajās kāzās iepazinos ar savu nākamo sievu. Te ir viena nianse – Sergeja sieva un mana dzīvesbiedre ir māsīcas. Tagad gan Sergejs dzīvo Vācijā un viņam ir jauna ģimene.
– Kā gadījās, ka 80. gadu beigās jūs divas sezonas nospēlējāt Iževskā?
– Savulaik jau Tihonovs teica, ka trenerim četri gadi vienā komandā ir maksimums, tad jāmaina komanda. Es „Dinamo” sastāvā biju pavadījis gandrīz desmit gadus. Komandā parādījās jauni aizsargi, piemēram, Čudinovs. Palielinājās konkurence, tikt pamatsastāvā bija problemātiski. Sāku just diskomfortu. Te bija gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli, visas aizkulises es atklāt negribētu. Saņēmu piedāvājumu no Iževskas un piekritu. Mani stimulēja arī tas, ka tur jau spēlēja bijušie dinamieši Vikulovs, Golubovičs, Golovkovs.
– Vai tas bija pareizs lēmums?
– Nē, ar laika distanci es to saprotu arvien skaidrāk. Spēlēšana Iževskā profesionālajā ziņā man neko nedeva. Tā bija cita komanda ar citiem hokeja likumiem. Es neko nenožēloju, tomēr atzīstu – vajadzēja sisties par palikšanu Rīgā.
– Līdz ar to „Dinamo” sudraba sezona jums aizgāja secen…
– Mēs tajā sezonā Rīgai nervus krietni pabojājām. Līdz šim brīdim atceros epizodi Iževskā. Ja „Dinamo” zaudētu, komandai nebūtu nekādu cerību tikt astotniekā, lai cīnītos par medaļām. Rezultāts bija 3:3. Spēles pēdējā minūtē Vikulovs šķēla pa „Dinamo” vārtiem un ripa burtiski iestrēga starp vārtsarga Samoilova kājsargiem un apstājās. Es nezinu, vai Vitālijs vairs atceras šo epizodi. Ja būtu vārti, „Dinamo” astotniekā netiktu. „Dinamo” ielēca pēdējā vilciena pēdējā vagonā, kas to aizveda līdz sudraba medaļām.

– 1990. gadā jūs atkal atgriezāties Rīgā…
– „Ižstaļ” izkrita no augstākās līgas. Braukāt pa 1. līgas pilsētām man nebija lielas baudas. Tolaik „Dinamo” treneris atkal bija Grabovskis, viņš man piezvanīja, palūdza satikties. Piedāvāja palikt un es ar lielu prieku piekritu. Treneris mani salika kopā ar pavisam jauno Sandi Ozoliņu – mēs veselu sezonu nospēlējām vienā pārī. Bet priekšā bija maiņa: Vītoliņš – Žoltoks un Tomans. Pēc tam arī Panteļejevs…
– Tātad jūs „Dinamo” bijāt Sanda pirmais darbaudzinātājs. Vai jūs viņam ko mācījāt?
–  Bija vēl daudz nianšu, kuras Sanda spēlē vajadzēja uzlabot. Jaunajam vajag, lai kāds no malas pasaka – to drīkst darīt, bet te var būt problēmas. Man jau pašam labs piemērs bija Krikunovs. Spēlētājiem savā starpā ir jāsarunājas – gan laukumā, gan uz soliņa, gan ārpus hokeja. To pašu es saku jaunajiem zēniem „Dinamo Juniorā”. Sandim bija labs augums. Kā saka treneri – labs materiāls. Sandis attaisnoja uz viņu liktās cerības.
– Jūsu rokās pagājušajā sezonā bija „Dinamo” fārmklubs. Komanda Baltkrievijas čempionātā patiesi izskatījās labi.
– Lai gan mēs kādu laiku bijām pēdējā vietā un mani kā treneri tas nevarēja apmierināt, tomēr es redzēju, ka „Dinamo Juniors” ir ļoti progresējis. Agrāk daudzi no viņiem spēlēja Latvijas meistarsacīkstēs. To nevar salīdzināt. Baltkrievu hokeja līmenis pat salīdzinājumā ar pagājušo gadu ir audzis. Varu to novērtēt kā bijušais „ASK/Ogre” treneris. Vairākos baltkrievu klubos spēlē KHL izbaudījuši spēlētāji. Kalendārs ir tik blīvs, ka maniem zēniem nesanāk laika atpūtai. Esam tikai ar vienu ripu zaudējuši komandām, kas atrodas pirmajā trijniekā. Problēma ir sastāva nestabilitāte, pirmo reizi strādāju apstākļos, kad man dažus spēlētājus paņem, pēc tam atdod…
– Tāds ir fārmkluba liktenis…
– Tā ir. Tikko esi iespēlējis kādu virknējumu vai atradis pavedienu spēlei vairākumā, atkal jāsāk no jauna. Piemēram, pēc uzvaras Kijevā komandā bija ļoti labs noskaņojums, parādījām labu hokeju, bet uzreiz vairākus spēlētājus paņēma uz „Dinamo”. Šajā vecumā zēniem ir jāmāca spēle ne tikai vairākumā un mazākumā, bet arī vienādos sastāvos. Tam visam ir vajadzīgs laiks.
– Kāpēc Jūliuss Šuplers Robertu Jekimovu neaicināja uz meistarkomandu?
– Tas jājautā viņiem abiem. Roberts vienkārši ir malacis. Viņš tobrīd bija pirmais, kuru no jaunajiem es ieteiktu „Dinamo”. Labs bija arī Miks Indrašis, taču viņam pagaidām vēl nepietiek muskuļu masas. Ja Miks to uzaudzēs, būs ļoti perspektīvs. Žēl, ka Cinks guva traumu…
– Jūs kā treneris vairāk esat psihologs vai stingrās rokas piekritējs?
– Par mani medijos ir tik daudz kas uzrakstīts – te es esmu par stingru, te – par maigu. Reizēm sāc domāt – par ko man tāds sods? Es cenšos būt pats. Ja uzskatu par vajadzīgu, varu kādam spēlētājam uzbļaut, bet varu arī atvainoties, ja pēcspēles videoierakstā redzu, ka esmu kļūdījies.
– Savulaik, kad vadījāt Latvijas izlasi, jums pārmeta, ka komandā toni nosaka nevis treneris, bet daži spēlētāji.
– Es tā neteiktu. Kad 1997. gada pasaules čempionātā spēlē ar itāļiem mēs no 4:1 tomēr zaudējām ar 4:5, spēlētāji dabūja trūkties…
– Andrejs Maticins skaidro, ka izlasē bijusi dažu cilvēku „dūre” – spēlētāji, kuri grūtos brīžos spēja uzņemties iniciatīvu.
– Katrs treneris sapņo, lai viņa komandā būtu tāds spēlētājs kā Oļegs Znaroks, kurš var uzņemties līdera lomu. Tagad „Dinamo” tāds ir Sandis Ozoliņš. Starp citu, daudzi negribēja, lai es Sandi ņemu Turīnas olimpiskajā izlasē, bet es paņēmu un nenožēloju.
– Jūsu kundze ir LMT personāla vadības direktore. Var teikt, ka jūsu ģimenē ir divi treneri…
– Grūti salīdzināt. Sievai ir ražošanas sistēma, man neliels kolektīvs. Tiesa gan, abi bieži vien dodam viens otram labus padomus, kā risināt kolektīva iekšējos jautājumus.
– Kad Igaunijas izlase izkrita no pasaules meistarsacīkšu B grupas, kaimiņvalstī daudzi sprieda – vajadzēja par treneri ņemt Beresņevu…
– Biju gatavs uzņemties Igaunijas izlases vadīšanu, jo daudzus spēlētājus pazinu, tomēr Igaunijas hokeja federācija pārdomāja. Biju sagatavojis pat plānu, kā būtu  jāspēlē. Uzmanīgi sekoju līdzi čempionātam un pārliecinājos, ka savos priekšstatos biju pareizs.
– Vai taisnība, ka esat liels operas piekritējs?
– Es neteiktu, ka liels, tomēr nekad neatteiktos no iespējas aiziet uz labu baletu, operu.
– Jums esot ļoti patikusi opera „Pīķa dāma”.
– Bija tāda lieta. Viss ir atkarīgs no meistarības. Ir taču patīkami skatīties, kad hokeju spēlē meistari. Tāpat arī ir uz skatuves.

Leonīds Beresņevs Nr.3
Dzimis 1958. gadā
Rīgas „Dinamo” aizsargs (1978. – 1987) un (1990. – 1991.)
„Dinamo” aizvadījis 330 spēles (10 + 28).

Gunārs arī šobrīd ir paliekoša vērtība Latvijas hokejā. Viņš uzaudzinājis slaveno 1968. gadā dzimušo latviešu „strēlnieku” paaudzi. Vecmeistara audzēknis ir arī Roberts Bukarts un daudzi citi…

1968. gads. Viens no pirmajiem Rīgas „Dinamo” fotouzņēmumiem. Pirmajā rindā no kreisās: Haralds Vasiļjevs, Mihails Deņisovs, Anatolijs Kuzņecovs, Anatolijs Micītis, Mihails Vasiļonoks, Valērijs Knirks un Aleksandrs Kļinšovs.

Otrajā rindā no kreisās: galvenais treneris Viktors Tihonovs, Vjačeslavs Nazarovs,    Vjačeslavs Malovs, Vasilijs Gurevičs, Jurijs Krivonogovs, Valērijs Odincovs, Helmuts Balderis, Andris Hendelis, Aleksandrs Kršeminskis, komandas kapteinis Gunārs Krastiņš, Juris Liepiņš, Juris Liberts, V. Novikovs, Aleksandrs Stebļins, Pjotrs Vorobjovs, Valērijs Lomakins, treneris Jānis Šūlbergs.

– Gunār, ar ko izpelnījāties uz komplimentiem skopā Tihonova labvēlību?

– Varbūt tāpēc, ka desmit gadus nebiju nokavējis nevienu treniņu. Šo principu ievēroju arī viņa laikā. Tagad, trenējot jaunos, redzu, ka dažs labs nedēļā vismaz vienreiz atļaujas kavēt. Starp citu, pie Tihonova 38 grādi nebija nekāda temperatūra – vajadzēja nākt uz treniņu.

– Kā jūs nokļuvāt kapteiņa godā? Tā bija trenera izvēle?

– Nē, viss notika demokrātiski. Komanda mani ievēlēja. Iepriekš biju kapteinis arī „Daugavā”.

– Jums tolaik bija jau 30 gadu. Ne viens vien jaunāks pašmāju hokejists komandā vairs netika…

– Tihonovs vāca jaunos spēlētājus – pamatā no Krievijas. Vietējos viņš īpaši augstu nevērtēja. To varēja just. Pienāca brīdis, kad arī man bija jāaiziet. Taču tas bija domstarpību dēļ. Kādā spēlē Krievijā es „ievilku” ripu savā zonā un atdevu to partnerim, bet viņš kļūdījās un mums iemeta vārtus. Zaudējām spēli. Man ar Tihonovu bija maza saķeršanās. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc aizgāju no „Dinamo”.

– Ja nebūtu šīs nelaimīgās epizodes, jūs paliktu?

– Pie cita trenera noteikti būtu palicis, jo fiziskā kondīcija ļāva spēlēt. Man bija sava taisnība, spītība. Jutos vadošs spēlētājs, tāpēc neatkāpos. Attiecībās parādījās spriedze, treneris mani sāka likt trešajā maiņā. Atrada visādas vainas, to viņš mācēja. Grūti teikt, cik gadus vēl būtu spēlējis, taču es atmetu ar roku un aizgāju. Jāatzīst, ka arī mana vaina tajā visā bija. Vajadzēja paspert soli pretim.

Kad jau pats strādāju par treneri, sapratu, ka Tihonovam lielā mērā bija taisnība. Toreiz es domāju kā spēlētājs, ne treneris. Kad rezultāts ir līdzīgs, tā spēlēt nedrīkst – visi riska momenti ir jāatmet. Pēc tam mums ar Tihonovu attiecības atkal bija ļoti labas. Braucot ar jauniešiem pa Krieviju, esam tikušies.

– Vai tolaik Tihonovam komandā bija savi mīluļi?

– Cik atceros, starp latviešiem viņam tādu nebija. Latvieši vairāk čupojās savā starpā, pārējie – atsevišķi. Tas ir dabiski. Atceros, autobusā Tihonovam bieži vien līdzās sēdēja Vorobjovs, kurš bija atnācis no Minskas – tur viņš bija vājš un netika pat sastāvā. Taču treneris šajā spēlētājā bija ko ieraudzījis. Un Vorobjovs sāka spēlēt.  Ja grib, treneris neredz spēlētāja kļūdas. Bet ja uzsēžas virsū…

– Kas toreiz bija jūsu partneri?

– Es tiešām vairs neatceros – vai tas bija RVR vai jau „Dinamo” laikos, bet mums bija tāda maiņa – es centrā, pa malām – Helmuts Balderis un Haralds Vasiļjevs. Pēc tam arī Aleksandrs Kļinšovs. Savukārt trieciennamiņā spēlēja Kršeminskis, Malovs un Lomakins.

– Ja Tihonovs Rīgā būtu ieradies pāris gadus ātrāk un slavenā „Daugavas” maiņa: Bušs – Krastiņš – Salcēvičs nonāktu viņa rokās, kā treneris to izmantotu?

– Grūti teikt. Uz brīdi viss būtu normāli, bet pēc tam… Krievijā tobrīd hokejs gāja uz augšu, bet tos, kuri nāca no PSRS 2. grupas viņš īpaši nevērtēja.

– Kapteinis ir tas cilvēks, kuram reizēm ir jāsapurina komanda. Vai jums nebija problēmu pacelt balsi uz spēlētājiem, kurus Tihonovs atveda no Krievijas?

– Es pats to vairs neatceros, bet man nesen stāstīja, ka reiz esmu sācis bļaut uz Nazarovu…

– Kas komandā mainījās līdz ar Tihonova atnākšanu?

– Sākās riktīgas slodzes. No spēlētājiem izspieda visu. Kas izdzīvoja, tas izdzīvoja. Lai sasniegtu rezultātu, visi līdzekļi bija labi. Ja tu paliec par invalīdu, tas nekas… Jāatzīst, ka pakāpeniski sākām just ieguldītā darba rezultātu. Kad bija izturēta Kandava, jutos kā Dievs. Uz tās fiziskās bāzes, atkal varēja tālāk strādāt.

Pie Tihonova sākās kārtība un disciplīna – visiem spēlētājiem bija jābūt savās vietās, sākās presingošana, pretinieka segšana. Spēle cetrās maiņās. Līdz tam neviens nezināja, kas ir spēka spiediens. Tagad tā KHL spēlē, piemēram, MVD – presings ir pa visu laukumu un pretinieka aizsargi nevar galvu pacelt. Līdzīgs spēka spiediens bija arī pie Tihonova. Lai pretinieku varētu samalt, vajag labu fizisko sagatavotību.

Starp citu, kā jums šķiet, cik cilvēkus no tagadējā „Dinamo” Tihonovs ņemtu savā komandā?

– Kādus četrus, piecus – Masaļski, Niživiju, Miķeli Rēdlihu, Dārziņu, Ozoliņu… Kā jums šķiet?

– Es arī apmēram tā domāju. Daudzi no bijušajiem spēlētājiem uzskata, ka tagad hokeja līmenis nav tik augsts. Toties ir citi plusi – laba reklāma, milzīgs tautas apmeklējums. Katra spēle ir kā pasākums, uz kuru atnāk 10 000 skatītāju. Hokeju skatīties kļūst arvien grūtāk – visi auro, sit bungas, izkar karogus, mazāk vēro pašu spēli. Man tas jau ir kā apgrūtinājums. Meistarība un profesionālisms paliek otrajā plānā.

– Vai spēka spiediens ietilpst arī jūsu trenera koncepcijā?

– Es tā uzskatu. Tāpat kā Tihonovs cenšos savus audzēkņus radināt pie slodzēm. Šajā ziņā esmu stingrs. Jauniešu rādītāji dispanseros ir teicami. Nereti, kad pie mums atnāk jauniņie, viņi ir nekādi – fiziskās sagatavotības ziņā divas galvas tiesas zemāki.

– Kāpēc līdz Tihonovam Latvijas hokejā bija tāds pagrimums?

– Nebija kārtības, mainījās treneri…

– Vai neviens no mūsējiem nevarēja komandu stingri paņemt rokās?

– Vienkārši nezināja – kā? Pietrūka zināšanu. Mums bija brīvais režīms. Vasarās visi spēlējām futbolu, ziemā hokeju. Es jau arī sāku kā futbolists. Biju pat Latvijas jaunatnes un junioru izlase kapteinis.

– Kāpēc tomēr palikāt hokejā?

– 16 gadu vecumā mani paņēma meistarkomandā – uz treniņnometni Čeļabinskā. Tas bija 1955. gadā. Iekļuvu vissavienības štatu sarakstos. Biju jauns, man sāka maksāt algu…

– Tātad alga, ko maksāja hokejā, futbolam atņēma labu uzbrucēju?

– Būtu pagaidījis vasaru, spēlētu futbolu „Daugavā”. Arī futbolā biju centra uzbrucējs.

– Vai nav tomēr skumīgi, ka jūsu paaudzei hokeju „Dinamo” sastāvā tā arī neizdevās uzspēlēt augstākā līmenī? Pietrūka dažu gadu…

– Augstākā līmenī es uzspēlēju 50. gados, kad toreizējā komanda „Daugava” cīnījās ar tādiem klubiem kā AMCSK, GKS…  Mēs vēl izcīnījām sesto vietu, bet pēc tam izkritām ārā.  Ir nācies spēlēt pret Bobrovu, Tarasovu, Staršinovu, iespējams, arī Tihonovu.

1956. gadā Daugavas stadiona atklātajā ledus laukumā viesojās Kortinas d Ampeco olimpisko spēļu un pasaules čempioni ar Bobrovu priekšgalā. Tad pirmo reizi redzējām tādu paņēmienu, ka ripa tiek sista. Acīmredzot viņi to bija noskatījušies olimpiādē. Mēs tā nemācējām, jo līdz tam ripu tikai metām. Uzreiz pēc šīs spēles sākām izpildīt sitienus.

Pats tolaik spēlēju aizsardzībā – kopā ar Alfonu Jēgeru. Komandā bija arī Elmārs Bauris – labs slidotājs, līderītis, ātrs, sīks un arī kašķīgs…

– Vai taisnība, ka jau tolaik Bauris pielietoja pirueti, kuru vēlāk izmantoja Aleksandrs Beļavskis?

– Pirueti es neatceros, taču Bauris ar kājām taisīja tādu jocīgu paņēmienu kā „šķēres”. Arī man viņš to iemācīja. Tolaik jau nebija videoierakstu, mācīties vajadzēja ar acīm. Tiesa gan, pēc tam 30 gadu trenera karjerā man nevienam to vairs neizdevās iemācīt.

– Toties jūs esat izaudzinājis daudzus lieliskus hokejistus. Arī latviešu „strēlnieku” paaudzi – Vītoliņu, Tomanu, Hehtu, Katlapu, Sējēju…

– Tā paaudze labi „izšāva”. Kā tas izdevās? Parādījās ledus, tika ieguldīts nopietns darbs, strādājām ar taktiku. Protams, liela nozīme bija sporta internātam…

– Kā pašlaik ir ar bērnu atlasi?

– Situācija ir traģiska, jo trūkst bērnu. Ja visā Latvijā konkrētā vecumā var salasīt tikai 25-30 jauniešus, kādu izlasi no viņiem var izveidot?

– Tad jau jūs labi saprotat trenera Andreja Maticina sajūtas šī gada U-20 pasaules čempionātā…

– Zēniem jau nebija ne vainas. 1990. gadā dzimušo gads Latvijā patiešām bija labs. Bukarts pie manis trenējās sešus, Cinks – trīs gadus. Bukarts, Indrašis, Vilkoits jau no bērna kājas bija izteikti līderi…

Pašlaik strādāju ar 1994. gadā dzimušajiem zēniem. Viņi savā vecuma grupā ir pagājušā gada Baltkrievijas meistarsacīkšu čempioni. Tagad gan daudzi no viņiem jau spēlē ārzemēs – ASV, Zviedrijā…

Pagājušā gada novembrī turnīrā ASV 40 komandu konkurencē izcīnījām otro vietu, finālā zaudējot tikai papildlaikā. Tas ir labs panākums. ASV junioru elites grupā visas komandas ir spēcīgas – katra varētu spēlēt ar Latvijas izlasi. Tur visi spēlē ar spēka spiedienu. Un zaudē tas, kas neiztur.

Rīgas „Dinamo” fanu klubs

Latvijas hokeja triecienmaiņa: Andris Bušs – Gunārs Krastiņš – Zigvards Salcēvičs. Šādā sastāvā viņiem tā arī nebija lemts uzspēlēt Rīgas „Dinamo” sastāvā.

Gunārs Krastiņš Nr. 11

Dzimis 1938. gadā

Centra uzbrucējs.

Meistarkomandās aizvadījis 16 sezonas

Rīgas „Dinamo” (1968-1970)

Kamēr tiesnesis neredz. „Dinamo” astotais numurs apkampis Voskresenskas „Himik” spēlētāju.

Zigismunda Zālmaņa foto

– Toreiz „Traktorā” bija labs sastāvs – spēlēja Krievijas izlases kapteinis Karpovs, arī Kasjančuks, Sarmatins, vārtos stāvēja Maiks Fauntins. Bet treneris bija Genādijs Cigurovs. Tagad „Traktorā” no tā sastāva palikuši kādi pieci…

– Kāpēc nepalikāt Čeļabinskā?

– Ar mani kluba vadība bija apmierināta, varēju vēl spēlēt, taču komanda uzdevumu bija izpildījusi, tika samazināts budžets, sākās sastāva atjaunošana. Vairāk ņēma jaunos, bet man jau bija 36…

– Ko vēl pazīstat no KHL spēlētājiem?

– Alekseju Jašinu. Savulaik mūs abus Jurzinovs aicināja uz Maskavas „Dinamo” – mani no Rīgas, viņu no Sverdlovskas. Jašins aizgāja, es paliku. Zināms ir arī Sergejs Fjodorovs, ar kuru kopā bijām PSRS junioros. No vecās gvardes vēl ir Zubovs…

– 1988. gadā, kad iekļāvāties Rīgas „Dinamo” sastāvā, jums bija 19. Kāda ir sajūta, ienākot kolektīvā, kas nupat kā izcīnījis sudraba medaļas?

– Komandā bija eiforija. Pats gāju uz play-off spēlēm un skatījos. Rīgai šāds panākums bija kas neparasts. Arī vasarā Kandavas nometnē bija redzams, ka komanda jau strādā citādāk. Turklāt gatavojāmies Kanādas supersērijai. Es biju jauns un man bija interesanti.

Līdz tam spēlēju RASMS. Treneris Jurzinovs uz „Dinamo” aicināja uzreiz pēc jaunā gada. Grūti pateikt, ko tieši viņš manī saskatīja. „Dinamo” bija tāda maiņa: Beļavskis – Lubkins – Kerčs. Kad komandas kapteinis Lubkins beidza karjeru, radās nepieciešamība pēc centra uzbrucēja. Es sāku spēlēt šajā maiņā.

– Mazliet pārsteidz jūsu labie statistikas rādītāji. 22 spēles – septiņi vārti un piecas piespēles…

– Tas ir arī maiņas partneru nopelns. Tobrīd fiziskās kondīcijas ziņā nejutos tik spēcīgs. Sākumā gāja smagi, jo līmenis augstākajā līgā bija ļoti augsts. Acīmredzot treneris redzēja, ka ar Kerču un Beļavski varu labi saspēlēties. Ar laiku jau sapratāmies no pusvārda.

– Ko varat teikt par Jurzinovu kā treneri?

– Es viņa priekšā noņemu cepuri. Man Jurzinovs bija un ir pats labākais treneris. Rīgas „Dinamo” pie viņa spēlēju trīs gadus. Palaimējās arī divus gadus pabūt Somijā – Jurzinova vadītajā klubā Turku TPS.

Viņš ir hokeja fanātiķis. Jurzinovs ir tas treneris, kurš no nekā var uztaisīt konfekti. Somijā bija ne viens vien spēlētājs, kurš tobrīd pat Eiropas mērogā nebija pazīstams. Tā, piemēram, Saku Koivu manu acu priekšā divu, trīs gadu laikā tika „uztaisīts” par NHL spēlētāju. Tāpat arī Lehtinens, Timonens, Nummelins, Kiprusovs…

– Jurzinovs bija arī tas, kurš savulaik prognozēja – Kārlis Skrastiņš spēlēs NHL!

– Kad biju Turku, otrajā gadā pie mums atnāca Kārlis. Jurzinovs ar viņu dažus gadus pastrādāja un sagatavoja NHL.

– Tomēr jāatzīst, ka daudziem bijušajiem dinamiešiem ar Jurzinovu attiecības neizveidojās tik labas.

– Arī man Somijā ar viņu bija domstarpības – strīdējos, mēnesi pat viens ar otru nerunājām. Viņš daudz ko piedeva, bet savu līniju tik un tā turēja. Atskatoties ar laika distanci, atzīstu, ka arī es biju vainīgs.

Jau tad, kad Jurzinovs aicināja mani uz Maskavas „Dinamo”, bet es atteicu, viņš apvainojās. Somijā no viņa vadītās Turku TPS aizgāju uz Pori „Ässät”. Jurzinovs jutās pievilts.

Viņa fiziskās sagatavošanas programmas ne visi varēja izturēt. Pirmajā gadā arī man bija smagi. Jutos ne savā šķīvī. Pat Somijā esot, bija sajūta, ka esam armijā – atgriezušies vecajos laikos. Man tolaik šķita, ka Pori ir labāki apstākļi, mani vairāk novērtē. Neraugoties uz visu to, es par Jurzinovu varu teikt tikai zelta vārdus.

– Vai tagad trenera darbā strādājat pēc Jurzinova metodēm?

– Man ir bijis daudz labu treneru – Vasilijs Tihonovs („Latvijas bērzā”), vēlāk Jurzinovs, Heikila (Oulu „Kärpät”), Lindstrēms (Latvijas izlasē). No katra var ko paņemt un mācīties.

Bērnībā trenējos pie Banova, pēc tam bija Agureikins un Vītoliņš. 5. klasē pārgāju uz 55. vidusskolas internātu. Ar mani kopā mācījās Serjoga Naumovs, savukārt latviešu plūsmā – Juris Opuļskis. Bija daudz talantu, kas dažādu iemeslu dēļ vairs neturpināja spēlēt. Citi pievērsās mācībām. Piemēram, Kasparam Rukam tēvs bija slavens ķirurgs, Kaspars aizgāja tēva pēdās. Savukārt Sergejs Ragozins kļuva par advokātu.

Lieli nopelni internāta izveidē bija trenerim Andrim Siliņam. Ne jau visi puiši bija rīdzinieki. Agrāk, lai paspētu uz treniņu, kas sākās septiņos no rīta, piecos jau bija jāskrien uz vilcienu, bet skolā viss bija pa rokai. Mēs kopš jaunības daudz spēlējām Krievijā. Tagad izaugusi paaudze, kas nezina elementāras lietas. Nav tās skolas, kas bija mums. Trūkst meistarības…

– Arī spēka hokejs ir zudis…

– Pie Jurzinova mēs ar Boldaveško bijām paši mazākie. Ar ko tā laika Rīgas „Dinamo” atšķīrās no citām komandām? Ar savu manieri, savdabīgu hokeju. „Dinamo” rokraksts – agresīvs hokejs. Tāpēc tika aicināti šim stilam atbilstoši spēlētāji – Kramskojs, Šašovs, Akuļiņins, Vītoliņš, Ignatjevs, Pjatanovs, Varjanovs, Tomans, Znaroks – visi grenadieri. Tiesa gan, maiņa, kurā spēlēju kopā ar Beļavski un Kerču, bija kā izņēmums. Mēs vairāk orientējāmies uz tehnisku spēli.

– Jūs vienmēr esat spēlējis centrā? Jums patīk šī pozīcija?

– Savulaik „Latvijas bērzā” Andris Siliņš mani nolika malā, bet uz īsu brīdi. Man īpaši nepatīk sities, grūstīties. Labāk spēlēt tehniski, ar galvu. Tie ir mani trumpji. Tas, cik kombinacionāli spēlē maiņa, lielā mērā ir atkarīga no centra. Kad biju Somijā, treneris Kari Heikila (tagadējais Jaroslavļas „Lokomotiv” galvenais treneris – red.) teica: „Centrs ir maiņas boss. Tu esi galvenais, tev pārējiem viss ir jāskaidro. Jo atbildību prasīs no tevis!”

– Rīgas „Dinamo” centra spēlētāju trūkumu bieži vien ir liela problēma…

– Starp citu, man šajā pozīcijā imponēja uzbrucējs Bļinovs. Mēneša, divu laikā nevar uztaisīt labu maiņu. Vajag saspēlēties. Kazaņas „Ak Bars” trijnieks – Zaripovs, Tereščenko, Morozovs kopā spēlē vairākus gadus.

– Varbūt treneris Šuplers nepareizi dara, ka tik bieži jauc maiņas?

– Es nepārzinu komandas „virtuvi”. Ja maiņas tiek jauktas, tas nav aiz labas dzīves. Tātad kaut kas komandā ir bijis ne tā. Pirmais etaps to pierādīja. Taču kopumā tas, ka mums atkal ir „Dinamo” komanda, ir liels pluss. Bez KHL Latvijas hokejam būtu liela bēda. Ja ne „Dinamo”, puse tagadējo hokejistu nespēlētu pat Baltkrievijas čempionātā.

– Vai brīdī, kad tika dibināts Rīgas „Dinamo” klubs, jums neiezagās prātā doma – es arī vēl varu uzspēlēt?

– Pirmās sezonas laikā pat dzirdēju runas, ka arī mani varētu aicināt. Ja tā būtu, es uzspēlētu. Starp citu, pagājušās sezonas beigās Latvijas čempionāta pusfinālā Ogres ASK sastāvā mēs trijatā (Fanduļs, Kerčs, Ignatovičs – red.) apspēlējām „Rīgu 2000”, kas bija pastiprināta ar daudziem Rīgas „Dinamo” spēlētājiem.

– Šobrīd jūs trenējat jaunos Ogres hokejistus…

– Man ir puiši no Rīgas, Ogres, Jelgavas, arī no Krievijas daži atbrauca. Nav viegli. Uz maniem pleciem ir gan trenera, gan kluba prezidenta pienākumi. Viss jādara pašam, jāpiedalās pārrunās, jāmeklē sponsori… Gribu pateikt lielu paldies Ogres domei, kas šajā sarežģītajā situācijā mums palīdz. Un galvenais – es ceru, ka ledus halle netiks pārdota.

Rīgas „Dinamo” fanu klubs

Centra uzbrucējs ir trešais aizsargs. Vjačeslavs Fanduļs palīdzējis nosargāt Artūra Irbes cietoksni.

Zigismunda Zālmaņa foto

Vjaceslavs Fanduļs Nr. 8

Dzimis 1969 .gadā.

Latvijas izlases, Rīgas „Dinamo” (1988 – 1991) un vairāku somu klubu – „Ässät ”, TPS, „Kärpät”, HPK spēlētājs.

„Dinamo” aizvadījis 114 spēles (44+24)

Divi Mihaili – Abalmasovs (no kreisās) un Vasiļonoks.

– 1975./76. gada sezonu „Dinamo” uzsāka ļoti neveiksmīgi – ar pieciem zaudējumiem. Es tolaik spēlēju pirmajā līgā Ustjkamanogorskas „Torpedo” komandā – tur bija arī Boriss Aleksandrovs, bet vārtus sargāja Nabokovs – tas pats, kura dēls Jevgēņijs tagad NHL stāv kā zvērs. Acīmredzot tēvs dēlu ir labi satrenējis. Puika toreiz tikai piedzima un mēs to vēl apslacījām.

Reiz pēc turnīra „Akmens ziediņš”, kas notika Sverdlovskā, es ap pusnakti gāju uz viesnīcu un ievēroju, ka pie durvīm stāv treneris Ēvalds Grabovskis. „Es jūs gaidu,” viņš teica un piebilda: „Vai tad jums 23 nav jābūt gultās?” „Torpedo” toreiz bija brīvāks režīms. Grabovskis piedāvāja: „Vai nevēlaties paspēlēt Rīgā?”

– Un jūsu atbilde?

– Tas bija tik negaidīti, ka teicu – man jāpadomā, vajag parunāt ar sievu. Pēc nedēļas viņš atbrauca vēlreiz. Un es, lai iepazītos ar Rīgas komandu, devos tai līdzi izbraukumā uz Novosibirsku un Čeļabinsku. Starp citu, tieši toreiz Novosibirskā notika tā slavenā spēle, kuras laikā pēkšņi nodzisa gaisma un skatītāji „Dinamo” spēlētājus apmētāja ar visu, kas trāpījās pa rokai.

Pirmais mačs man bija paredzēts 10. oktobrī Rīgā pret Maskavas „Spartak”. Man iedeva jaunu firmas „KOHO” formu – kā gladiatoram. Mums Kazahstānā tādu nebija. Tihonovs jautāja: „Esi gatavs?” Jā! Mani salika vienā maiņā ar Helmutu Balderi.

„Spartak” spēlētājs Rudakovs pirms spēles pajautāja: „Bail nav? Ar ko kopā spēlēsi? Ar Balderi?” Rudakovs deva padomu: „Kad Helmuts skries, tu uzmet caur bortiņu tādu vieglu piespēli. Viņš taranēs aizsardzību, bet tu skrien pakaļ un patusējies vārtu priekšā…”

– Pretinieka spēlētājs deva padomu, kā spēlēt pret viņa komandu?

– Rudakovu pazinu kopš laikiem, kad viņš vēl spēlēja Sverdlovskas „Automobilistā”. Pirmajā trešdaļā atdevu Helmutam piespēli, viņš dažus apspēlēja, uzmeta pa vārtiem – vārtsargs Zingers bija nogūlies un ripa atleca pie manis. Tā es jau pirmajā maiņā guvu vārtus. Otrajā spēlē pret Maskavas „Dinamo” – atkal vārti. Jutu, ka spēle iet no rokas. Sešos mačos mums bija četras uzvaras, viens neizšķirts un zaudējums.

Dzīvojām Mežaparkā Ķīšezera krastā. Vienā šaurā istabiņā ar Mišu Deņisovu. Lejā bija ēdnīca, gaitenī televizors.

Mēnesis bija pagājis, bet es nezināju – mani atstās Rīgā vai nē? Kādu dienu Tihonovs teica: „Jūs mums derat! Kādi būs jautājumi?” Man bija nepieciešama tikai dzīvesvieta, jo Ustjkamenogorskā palika lielisks dzīvoklis. Tā es Rīgā tiku Petjas Vorobjova bijušajā dzīvoklī.

– Kas bija jūsu partneri laukumā?

– Sākumā Balderis un Žerebcovs. Pēc tam divus, trīs gadus – Deņisovs un Serņajevs, vēlāk – Lubkins un Skosirevs.

– Tātad jūs spēlējāt vadošajās maiņās.

– Pie Tihonova divas maiņas „taisīja” rezultātu un divas – noturēja pretiniekus, uzkurināja tempu, lai viņi sāktu pelnīt noraidījumus. Balderis, protams, spēlēja pirmajā maiņā. Viņš ar Vorobjovu viens otru labi papildināja. Petjam ātrums bija mazs, bet viņš labi redzēja laukumu un deva piespēles. Balderis lidoja kā raķete – labāk nekā Burē. Tajos laikos viņš pat bija labāks nekā Harlamovs, Jakuševs un citi. Izbraukumos Balderis spēlēja mazliet vājāk, bet Rīgā savas publikas priekšā reizēm tādus brīnumus taisīja… Savāca trīs, četrus pretinieka spēlētājus un sāka viņus vazāt. Tas bija šovs!

– Kāda stila spēlētājs pats bijāt?

– Domāju, ka vairāk spēka uzbrucējs. Man bija visai labi nostādīts metiens. Tāpēc vajadzēja labu malējo spēlētāju, kurš „pienes ieročus”, jo es varēju „ielādēt” vārtos.

– Gluži kā Hosa?

– Viņš bieži gūst vārtus, pateicoties tieši savam metienam. Hosam ir ļoti labas, spēcīgas plaukstas. Tāpat kā Ovečkinam – viņš ieiet zonā gar apmali un zem aizsarga met. Spēcīgs kā mašīna. Man tikai šķiet, ka tādā stilā ilgi spēlēt nevar. Jo Ovečkins sevi dedzina. Pēc gadiem viņam būs jāmaina spēles maniere.

– Ar ko izskaidrojams tas, ka jūsu laika „Dinamo” ļoti veiksmīgi spēlēja ar Maskavas komandām?

– Tihonovs tieši pret Maskavas komandām mūs ļoti noskaņoja. Turklāt par uzvaru šajos mačos bija divkārša likme – 200 rubļu, citos gadījumos – 100. Tihonovs šādu sistēmu bija sācis praktizēt. Ustjkamenogorskā mums par uzvaru maksāja tikai 30 rubļus.

Tihonovs, piemēram, teica, ka pa CSKA vārtsarga Tretjaka vārtiem pirmais metiens vienmēr jāizdara galvas rajonā. Lai viņu iebiedētu, izsistu no līdzsvara. Jo pašsaglabāšanas instinkts liek vārtsargam izstiepties. Nākamie metieni jau jāraida zemāk. Cik šādu ripu Tretjakam ir iemetis Balderis! Tretjaks bija Helmuta vārtsargs – tāpēc jau guva četrus vārtus vienā spēlē.

– Vai tad Tretjaks nezināja šīs pret viņu vērstās viltības?

– Zināja, bet ko viņš varēja izdarīt? Galvenais ir neļaut vārtsargam sajust ripu Lai mandražē.

Ja runā par vārtu priekšu, tad te bija ļoti grūti spēlēt pret CSKA aizsargiem Fetisovu un Kasatonovu. Viņi sita pa kājām, muguru. Tiesneši uz izlases spēlētāju parkāpumiem bieži vien pievēra acis.

Savukart Petrovs iemetienos otram visus pirkstus varēja izgriezt. Nostājās platās kājās un ar spēku, stumšanu centās vinnēt iemetienu.

– Kādu taktiku treneris izvēlējās pret Maskavas „Spartak”?

– „Spartak” arī toreiz bija mūsu komanda. No četrām spēlēm divas stabili bija mūsējās. Tāpat arī ar Ļeņingradas SKA. Viņiem vienmēr atņēmām punktus. Toties smagāk gāja ar „Torpedo”, „Himik” un „Traktor”. 1977. gadā tieši spēlē pret „Traktor” mums izslīdēja bronzas medaļās.  Bijām vadībā un tad pretinieka spēlētājs Cigurovs no centra – vietas, kur sēž informators, uz dullo meta ripu mūsu vārtu virzienā, bet pats devās mainīties. Miša Vasiļonoks tobrīd ar savu „ģitāru” (nūju) tīrīja vārtu priekšu, ripa palēcās un ielidoja vārtos. Pēc tam zaudējām vēl vienus…

– Vai jums laukuma ir nācies kauties?

– Jā, ar CSKA uzbrucēju Lobanovu. Komentētājam Ozerovam tobrīd studijā bija kāds bokseris un viņš teica – šos abus noteikti vajadzētu kāda boksa sekcijā iesaistīt. Augstākajā līgā bija tikai 10 komandas, spēlētāji viens otru zināja. Ja vienreiz piekāpsies, viss… Tāpēc vajadzēja par sevi pastāvēt. Toreiz gan nebija tādi gadījumi, kā tagad ar „Vitjaz”

–  Vai piekrītat, ka „Dinamo” spēle vairāk balstījās uz fizisko sagatavotību, ne meistarību?

– Tāda bija Tihonova taktika – funkcionālā sagatavotība un pašatdeve. Treniņnometnēs daudzi vingrinājumi tikai darīti vienas maiņas – 45 sekunžu režīmā. Uz ledus šajā laikā pretinieku vajadzēja nospiest. Pirmajā trešdaļā tika piedāvāts tāds temps, ka otrajā un trešajā pretinieks nereti knapi vilka kājas.

Citas komandas gan smējās, ka mūs tā dzenā. Starp citu, Ustjkamenogorskā biju pieradis trenēties vairāk nekā 40 grādu karstumā, skriet krosiņus pa sopkām, ar pietupieniem un smagumiem rāpties kalnā. Tāpēc Kandavas nometne, kad ārā ir 15-20 grādi, man tik briesmīga nešķita.

–  Droši vien fiziskās sagatavotības dēļ „Dinamo” rindās spējāt aizvadīt 11 sezonas…

– Es beidzu spēlēt 35 gadu vecumā. 1986. gada februārī treneri Jurzinovs un Vorobjovs Ķekavas bāzē izsauca pie sevis un teica: „Pats saproti – trešo, ceturto vietu šogad neizcīnīsim un ārā neizkritīsim. Savu laiku esi nospēlējis, jādod vieta jaunajiem. Algu saņemsi līdz jūnijam. Nāc stundu ātrāk un trenē Artūru Irbi.” Tā martā un aprīlī ar viņu strādāju. Artūrs bija apbrīnojami plastisks – tādus špagatus taisīja! Tas, ka viņam ir dotības, uzreiz bija redzams. Rīgā ir laba vārtsargu skola.

Manā pozīcijā sāka spēlēt Volgins, pēc tam Gapejenko. Arī Beļavskis jau bija gatavībā. Ar Sašu jau toreiz viss bija kārtībā, viņš par spēlētāju sāka spēlēt jau pirmajā sezonā.

– Daudzi no jūsu partneriem, kad beidza spelēt, arvien biežāk sāka ieskatīties glāzītē. Kas to veicināja?

– Kad pēc karjeras beigām cilvēks atgriezās dzīvē, viņš vairs nezināja, ko darīt? Kam viņš vajadzīgs? Cik hokejistu ģimeņu nav izjucis tapēc, ka vīri visu laiku bija prom? Kāpēc bija vajadzīgs tāds režīms? No rīta treniņš, divu stundu gulēšana, tad atkal treniņš. Pēc tam bāze, kas vakarā tika aizslēgta un atvērta tikai 8 no rīta. Tas bija psiholoģiski smagi. Lai izrautos, zēni ar palagiem laidās zemē. Tāpat savās bāzēs ir darīja arī CSKA un citas komandas. Ne velti saka – tas bija cietums ar labu „paiku”.

Lai Rīgas „Dinamo” sastāvā aizvadītu 11 sezonas, bija jābūt ļoti labai fiziskajai sagatavotībai

Mihails Abalmasovs Nr.8

Dzimis 1952. gadā

Rīgas „Dinamo” uzbrucējs (1975 – 1986)

Rīgas „Dinamo” fanu klubs

„Dinamo” vārtsargam Vladimiram Bistrovam ripa trāpījusi pa galvu. Palīgā steidz (no labās) – Jānis Kvēps un Vjačeslavs Nazarovs, no kreisās – Helmuts Balderis.

– 1965. gadā pabeidzu medicīnas institūtu, pastrādāju Gulbenē un mani iesauca armijā. Kad pārnācu, kaut kas bija jādara – mājās sieva un mazs bērns. Satiku savu kursabiedru Māri Budovski, kurš bija ārsts TTT komandā. „Klau, futbolā un hokejā nav daktera!” – viņš teica. Vispirms devos pie futbolistiem – viņus trenēja ungārs Reže Šomlajs. Atnācu vienreiz, otrreiz – šie nevarēja izlemt. Nodomāju: „Lai iet bekot!” Hokejisti bija konkrētāki: „Nāc rīt un strādā!”. Tieši nākamajā dienā „Daugavai” bija PSRS kausa izcīņas spēle pret „Spartaku”. Dabūjām iekšā ar 0:5…

Mēs baigi švaki spēlējām. Un tad Centrālkomiteja nolēma, ka komandu pārņems „Dinamo”. Tas notika 1967. gada oktobrī Daugavas stadionā tagadējās Futbola federācijas telpās. Iekšlietu ministrs Vladimirs Alfredovičs Sēja ar ģenerāļa zelta uzplečiem bija tāds kā „Dinamo” prezidents.

– Tātad kompartija ķērās klāt Latvijas hokeja līmeņa celšanai, meklējot jaunu finansējumu?

– Jā, „Dinamo” visus spēlētājus bija iespējams uztaisīt par sporta instruktoriem, viņi varēja saņemt lielākas algas. Pirms tam hokejisti Rīgas Vagonu rūpnīcā bija noformēti kā lējēji, instrumentālisti.

– No tā izriet, ka pareizie soļi tika sperti jau pirms trenera Viktora Tihonova ierašanās 1968. gada maijā.

– Jā, bet spēles jau nebija. Sezonu komanda sāka kā „Daugava”, bet beidza kā „Dinamo” – 44 mačos savācām 15 punktus un PSRS 2. grupā izcīnījām pēdējo vietu. Komandas priekšnieks toreiz bija Alfons Jēgers, administrators Edgars Klāvs, treneri – Motls un Šūlbergs. Čehs gan pēc jaunā gada vairs nenāca ne uz vienu spēli un treniņu, it kā bija slims…

– Kāds Jānis Šūlbergs bija kā treneris?

– Toreiz Latvijā viņš bija viens no labākajiem. Pateicoties Šūlbergam, „Dinamo” kā pirmais no jaunajiem parādījās Haralds Vasiļjevs. Savukārt par Balderi Šūlbergs teica: „Viņš nekad nespēlēs hokeju, jo ir bailīgs.” Šūlbergs savu viedokli vēlāk pateica jau Tihonovam un viņš Helmutu no sākuma komandā nepaņēma. Helmuta tēvs to ļoti pārdzīvoja. Toreiz lidosta bija Rumbulā, viņš ar savu taksīti „Pobedu” mūs bieži vien tur sagaidīja un lūdza: „Aizliec kādu vārdu par to puiku! Viņš jau nav tik slikts.” Teicu – ko varēšu, to izdarīšu. Bet nemaz jau nevajadzēja runāt. Tihonovs gāja uz republikas čempionāta spēlēm un pats Balderi pamanīja…

– Ne viens vien no bijušajiem spēlētājiem, atzīstot Tihonova nopelnus, uzsver viņa skarbo raksturu.

– Bet lai viņi parāda kaut vienu treneri, kurš tāds nebūdams, ir ko sasniedzis! Es pilnīgi droši varu teikt – ja Tihonova nebūtu bijis, mūsu hokejs tagad kūņotos. Tāpat kā Igaunijā. Tas, ko viņš izdarija, ir kolosāls darbs. Jau pirmajā tikšanās reizē treneris teica: „Puiši, mēs spēlēsim augstākajā līgā! Ja jūs man ticēsiet…” Tas bija mūsu zilais sapnis.

Neviens tam neticēja. Hokeja sabiedrība pretojās – jūs ko, galīgi idioti esat? Divreiz dienā trenēties? Jūs nodzīs kā zirgus!” Taču jau pirmajā sezonā „Dinamo” 2. līgā ar visiem cīnījās kā līdzīgi un ieguva trešo vietu. Tos, kuri negribēja strādāt, viņš izmeta. Pirmajā sezonā tādu bija vesela kaudze…

– Starp viņiem diemžēl bija daudz vietējo. Vai trenera attieksmē bija jūtams nacionālais aspekts?

– Noteikti nē. Visu izšķīra spēles līmenis un gribēšana strādāt. Daudzi uzskatīja, ka tas, ko dara Tihonovs, ir aplams. Bet dzīve pēc tam visu pierādīja.

– Kuri bija tie dumpinieki? Bušs, Salcēvičs?

– Daļēji jā. Pamatā tie bija vecie spēlētāji, kuri jutās kā līderi. Jurāns, Ansveriņš… Jurānu izmeta par to, ka viņš treniņā Alma-Atā bija apsēdies… tur bija tādi klucīši. Tihonovs: „Ko tu te dari?” „Man ir garlaicīgi, esmu nosalis.” Jurānam par savu naudu bija jāpērk biļete un jālido mājās.

– Vai arī Kārlis Apsītis bija starp opozicionāriem?

– Sākumā noteikti.

– Tomēr komandas kapteinis Gunārs Krastiņš izvēlējās citu ceļu.

– Krastiņš negāja ar viņiem kopā, Gunārs atbalstīja Tihonovu.

– Vai starp latviešiem viņš bija vienīgais?

– Vēl arī Juris Liepiņš, Anatolijs Micītis. Jaunie – Andris Hendelis un citi bija par Tihonovu, jo viņi gribēja spēlēt. Pretim runāt liedza arī tas, ka hokejistiem palielināja algas. Agrāk bija 70-80 rubļi, bet tagad, piemēram, Hašekam (Micītim – red.) uzreiz 200.

– Ja dumpiniekiem būtu cita attieksme, viņi noteikti „Dinamo” spēlētu ilgāk?

– Nu dabiski.

– Tihonova metodes bija nežēlīgas. Vai jums kā ārstam pret tām nekad nav bijusi iekšēja pretestība?

– Ir bijusi, bet ar viņu cīnīties bija bezjēdzīgi. Tihonovs, piemēram, neļāva treniņos dzert ūdeni. Arī pats nedzēra. Pat Kandavā. Vismaz kādas piecas sezonas bija šāda kārtība. Es ūdeni  čaļiem nesu slepus. Tihonovs uzskatīja, ka no tā ir smags vēders, slodze sirdij, bet slāpes esot tikai iedomātas.

Toreiz daudzi tā domāja, kaut gan zviedru prese rakstīja, ka ūdens piesātina, sirdij vieglāk pumpēt šķidras, ne sabiezinātas asinis. Tad negaidīti notika pavērsiens. Reiz, kad spēlējām Gorkijā, Tihonovu saķēra kolika – nierakmeņu lēkme. Naktī aizbraucām uz apgabala slimnīcu un es vietējam dakterim teicu: „Pasaki viņam, ka tā nevar! Šķidrums ir jādzer!” Arī es šo domu pilināju. Un Tihonova attieksme kardināli mainījās.

– Spēlētāji atzīst, ka slodzes brīžiem bijušas tik pārmērīgas, ka pēc treniņiem urīna vietā čurājuši asini…

– Daudziem tas nebija. Varu minēt tikai vienu konkrētu gadījumu – ar Kļinšovu. Ja tas būtu gadījies vairākiem, viņi skrietu pie manis. Toreiz no Maskavas nāca aplami normatīvi – 4 x 400 metri bija jāskrien ar minūtes pauzi, iekļaujoties 70 sekundēs. Vieglatlētam tas nav nekas, bet hokejistam ar viņu masu – šausmīgs normatīvs. Treneri dažkārt lika skriet arī 5 x 400 metrus. Te parādījās pārslodze. Asinsrite nierēs bija tik strauja, ka organisms sāka skalot ārā sarkanos asinsķermenīšus.

– Jūs spēlētājiem bijāt tāda kā uzticamības persona?

– Noteikti. Viņi daudz ko stāstīja par savam lietām.

– Bijušais aizsargs Tīts Lambins jums pārmet to, ka esat piedalījies Tihonova režīma balstīšanā.

– Bet kur tad citur es varēju piedalīties? Es taču to nenoliedzu.

– Vai pārlieku stingrais režīms un slodzes neveicināja daudzu hokejistu nodzeršanos? Tikuši brīvībā daudzi meklēja atslodzi alkoholā…

– Var jau būt, ka te ir daļa taisnības. Bet no otras puses – kāpēc nenodzērās Vasiļonoks, Balderis un daudzi citi?. Viss ir atkarīgs no cilvēka. Es taču arī neesmu nodzēries.

– Kuri no spēlētājiem atļāvās trenerim iebilst?

– Balderis. „Tu vakar ļoti vāji spēlēji!” – teica treneris. „Es normāli spēlēju!” – atbildēja Helmuts. „Nē, tu spēlēji šausmīgi! Turi muti vai ej ārā, jop…” „Ej pats nah…” Tas notika publiski visas komandas priekšā. Balderi izdzina no sapulces. Pēc tās Helmuts piegāja pie Tihonova un atvainojās, arī treneris atvainojās un konflikts bija beidzies.

Vēl bija arī Odincovs – viņš bija pirmais, kuru no „Dinamo” paņēma PSRS junioros. Tihonovs  teica – tev jāstāv metru no zilās līnijas, jo īpaši vairākumā. Odincovs demonstratīvi to nedarīja. Tihonovs pieslidoja un no visa spēka ar nūju gāza pa potītēm – tā viņš audzināja. Varēja iedot arī pa galvu.

Atceraties, „Dinamo” Maskavā vinnēja CSKA ar 8:6. Pēc otrā perioda rezultāts bija 2:5. Tihonovs iegāja ģērbtuvē, sakampa Durdinu aiz krūtīm. Vēl šodien atceros to skaņu, kā Durdina galva sitas pret betona sienu. „Tu spēlēsi vai nē? Es tevi aizsūtīšu pie baltajiem lāčiem!” Trešajā periodā Durdins jau pirmajā maiņā izgāja laukumā. Kā uzvarēja centra iemetienu, tā aizskrēja līdz Tretjaka vārtiem – 3:5. „Dinamo” pēdējo trešdaļu vinnēja ar 6:1. Skatītāji nesaprata, kas notiek…

– Vai brīdis, kad „Dinamo” aizsargam Ulvim Katlapam Rīgā ar slidu tika pārgriezts kakls, bija smagākā epizode jūsu ārsta praksē?

– Tā bija smaga pēc skata. Beļavskis kritienā uz ar slidu trāpīja pa kakla jūtīgo ādu. Brūce izskatījās plata un gara – bīstama tādā ziņa, ka atradās tuvu miega artērijai.

– Arī Balderis maiņas biedram Vorobjovam ar slidu ir pārgriezis degunu…

– Tas bija vēl pirmajā līgā. Helmuts krita, kājas atradās gaisā, bet Vorobjovs bija pieliecies… Ļoti nepatīkams gadījums notika sporta pilī, kad mūsu aizsargs Ļovočkins draudzības spēlē ar kreiso aci uzkrita uz slidas asā gala. Toreiz slidām puļķu nebija.

Smags bija Hatuļeva gadījums, kad viņš, slidojot pilnā ātrumā, izsita vārtus un salauza trīs šķērsizaugumus zem muguras. Viktoram traumatoloģijas institūtā mēnesi bija jāguļ uz dēļiem. Arī diviem tiesnešiem – Zaharovam un Kozinam – spēles laikā esmu plecus „ievilcis” atpakaļ vietā.

– Kuri brīži hokejā jums ir sagādājuši vislielāko gandarījumu?

– Tā ir „Dinamo” otrā vieta PSRS čempionātā. Latvijas izlases iekļūšana A grupā. Un olimpiskā kvalifikācija, kad apspēlējām baltkrievus. Taču vislielākā nelaime bija tad, kad iepriekšējā olimpiskajā ciklā baltkrieviem zaudējām ar 1:4. Mums bija tik laba komanda. Visiem bija šausmīga vilšanās. Žoltoks pat raudāja. Viņš gatavojās doties pāri okeānam un teica: „Es nevaru iedomāties, kā jūs pēc šī zaudējuma te dzīvosiet!”

– Vai Sergejam problēmas ar sirdi bija arī jaunībā?

– Nebija. Problēmas sākās tur. Viņš atlidoja un teica, ka netic tam, ko saka ārsti Amerikā. Jautāja, vai varu noorganizēt kārtīgu izmeklēšanu. Ieliku viņu kardioloģijas centrā. Nekas neuzrādījās. Bet aritmija ir tāda lieta, kas var iestāties pēkšņi…

No labās: Jānis Kvēps, Mihails Vasiļonoks, Edgars Rozenbergs, Boriss Ponomarjovs un Mihails Deņisovs.

Jānis Kvēps

Dzimis 1940. gadā.

Latvijas izlases un Rīgas „Dinamo” (1967-1991) ārsts.

Rīgas „Dinamo” fanu klubs

Aleksandrs Veselovs ievada uzbrukumu

– Vai nekad neesat nožēlojis to, ka liktenis jūs atvedis līdz Rīgai?

– Nē, kāda gan var būt nožēla? Mums sibīriešiem, urāliešiem, nav ko slēpt, Rīga bija ārzemes.

– Vai tiešām pat 70. gados tas bija tik jūtams?

– It visā. Rīgā bija daudz kafejnīcu, kinoteātru. Rietumi bija jūtami arī uzvedībā, kultūrā, sadzīvē. Tas bija nesalīdzināmi. Braucot ar vilcienu, bija redzams, ka lauki ir nokopti. Ja neko tamlīdzīgu agrāk neesi redzējis, tas atstāj iespaidu. Krievijā daudzviet viss tā arī ir palicis pa vecam. Protams, ja pirms tam es būtu pabijis Šveicē, viss šķistu mazliet savādāk…

– Kur jūs kā hokejists tikāt pamanīts?

– Tas bija 1976. gadā Sibīrijas zonas finalsacensībās Angarskā. Tolaik spēlēju Tomskas bērnu un jaunatnes sporta skolā. Kad treneris Ēvalds Grabovskis mani uzraunāja, sākumā pat īsti neticējus, jo mums Sībīrijā visādu selekcionāru bija daudz. Netālu bija hokeja pilsētas – Novosibirska, Ustjkamenogorska.  Valdīja uzskats – ja esi sibīrietis, tad tev jāspēlē savā pusē. Turklāt mani jau sāka aicināt uz Tomskas „Jantarj” meistarkomandu…

– Sibīrijā ir sastopams dzintars?

– Varbūt kāds no komandas vadītājiem kādreiz bijis baltietis? Tai jau sen ir tāds nosaukums. Komanda pastāv arī šobrīd.

Tā es 17 gadu vecumā, daudz nedomādams, devos uz Rīgu. Kopumā mēs bijām 15-20 cilvēki. Starp viņiem arī Antipovs no Pavloposadas, Koržilovs un Sokolovs no Elektrostaļas, Vikulovs no Novokuzņeckas, Kramskojs no Taškentas un citi. Mūs paņēma kā rezervi abām Latvijas komandām – „Dinamo” un „Latvijas bērzam”. Dzīvojām Mežaparkā.

– Vai bija grūti adaptēties?

– Tas bija laiks, kad Viktors Tihonovs „Dinamo” strādāja pēdējo sezonu. Sagatavošanas līmenis bija ļoti augsts. Daudzi to neizturēja. Tihonova un Grabovska skola bija viena spēcīgākajām. Tā vēl tagad strādā – Bikovs, Homutovs, Vorobjovs, Krikunovs, Znaroks strāda pēc viņu metodēm – izspiež no spēlētājiem visu līdz pēdējam un tad skatās, kurš ir dzīvs. Šajā ziņā nekas nav mainījies.

– Jūs var uzskatīt par Grabovska cilvēku?

– Tā var teikt par visu plejādi, kas atnāca līdz 1980. gadam – bez jau minētajiem tajā bija arī Dobrohotovs, Golubovičs, Borzovs… Līdz 1978. gada vidum spēlēju „Latvijas bērzā”, bet savu pirmo spēli „Dinamo” aizvadīju 1977. gadā Kazaņā „Sovetskij sport” turnīrā. Mani salika maiņā ar Balderi un Vorobjovu.

– Jaunam hokejistam spēlēt uzreiz vienā maiņā ar Balderi ir liels pārbaudījums.

– Jā, tas nedaudz spieda uz apziņu. Viņš tobrīd jau bija neapstrīdams līderis, tāpēc prasības bija ļoti augstas. Treneris mūs jaunos pārbaudīja. Un ja reiz esi izgājis laukumā, ir jāspēlē.

– Vai Grabovskim izdevās noturēt Tihonova stingro līniju? Viņš tomēr ir cita tipa cilvēks…

– Tas ir pēc principa – sliktais un labais policists. Viens treneris uzliek lielas slodzes un pasaka otrajam – tu mazliet viņiem iedod atlaidi. Tomēr es neteiktu, ka Grabovskis atlaida grožus. Tieši otrādi – viņš vēl krasāk sāka pielietot savu metodiku. Tāpat kā Tihonovs viņš ar mums skrēja krosiņus, bija spēlējošais treneris. Respekts bija par visiem 100%. Šis jautājums pat nav apspriežams.

– Sibīrieši ir tieši ļaudis, kas parasti saka visu acīs. Vai bija kas tāds, kas jums Rīgā nepatika?

– Tas jau bija trenera Jurzinova laikā. Mums no nekā radās neliels konflikts. Gatavojos kāzām. Ar treneri vienojos, ka tās nosvinēšu spēļu pauzē – 10. janvarī.  Jurzinovs ar PSRS izlasi aizbrauca uz ārzemēm. Palika otrais treneris Mihails Beskašnovs. Komandas biedrus sākumā vispār negribēja laist uz kāzām, pēc tam tomēr atļāva. Viņi sēdēja kā kāzu ģenerāļi… Es saku trenerim: „Nu tak ļaujiet zēniem kaut glāzi šampanieša pacelt!” Nekas traks nebūtu, triju dienu laikā viss izskalotos. Starp citu, tieši tajā laikā kāzas svinēja arī „Spartak” spēlētājs Jevstifejevs. Mums ar „Spartak” 13. janvarī  bija paredzēta draudzības spēle. Viņi Rīgā ieradās paģiraini, izgāja laukumā un mūs apspēlēja. Pēc tam ar spartakiešiem smējāmies – meistarību jau nodzert nevar. Es biju gatavs šajā spēlē piedalīties, bet Beskašnovs teica: „Tu atpūties, tev bija kāzas!” Biju neizpratnē…

– Sanāk, ka treneri jūs sodīja par to, ka precējāties?

– Gluži jau nesodīja, bet es jutu, ka pēc tam mani arvien retāk laiž laukumā, liek citās maiņās.

– Tas ir iemesls, kāpēc jūs aizgājāt uz Iževskas „Ižstaļ” – komandu, kura ar laiku izveidojās par bijušo Rīgas „Dinamo” spēlētāju koloniju.

– Es ieliku ceļu, jo aizgāju pirmais. Pēc tam arī Vikulovs, Beresņevs, Golovkovs, Karpinskis…

– Ja Rīgā guvāt pa astoņiem vārtiem sezonā, tad Iževskā – 17, 16 un pat 22…

– Iževskā bija ļoti labs kolektīvs. Un ļoti pareiza trenera domāšana. Roberts Čerenkovs bija novators, kurš labi apvienoja gan treniņa procesu, gan cilvēcisku pieeju. Ne velti Tihonovs viņu vēlāk pieaicināja uz PSRS izlasi. Čerenkovam piemita rietumu domāšana. Viņš teica: „Zēni, vai jums vajag atrasties treniņnometnē? Ja vēlaties, varat doties pie ģimenēm! Taču atcerieties, rīt ir spēle. Ja mājās kāds traucē, bērni raud un gribas atpūsties, brauciet šurp.” Neviens netika piespiests. Un visi laikā ieradās.

– Iževska būtu piemērota igaunim Tītam Lambinam, kurš Rīgā pavadīto laiku atceras kā katorgu…

– Mēs visi dzīvojām vienā laikā, vienādos apstākļos. Pēc tam Tīts ari CSKA tā īsti neiedzīvojās. Jo vajag strādāt, sevi piespiest. Treneris teica: „Klausies, Tīt, ja tu neproti labi slidot atmuguriski, vajag mācīties! Ja uzskati, ka māki, tad kāpēc pretinieks tevi apskrien? Ar tevi neviens te neauklēsies, te ir augstākā līga! Ja negribi, brauc uz savu Tallinu!

– Tihonovs tomēr gan Lambinam, gan Hatuļevam pievērsa īpašu uzmanību.

– Šie zēni tā arī nesaprata to, ko Dievs viņiem devis. Pēc potenciālajām iespējām neviens nevarēja līdzināties Hatuļevam. Es uzskatu, ka Viktors spēlēja labāk nekā PSRS izlases aizsargi Fetisovs un Kasatonovs. Bet salīdziniet – Fetisova un Hatuļeva raksturus! Fetisovam bija neatlaidība, cita attieksme pret darbu. Arī viņš varēja iedzert, bet darbs vienmēr bija pirmajā vietā. Viktoram pirmajā vietā bija atpūta. Uzskatu, ka Latvijā Hatuļevs pēc Baldera bija otrais izcilākais spēlētājs. Spējīgāks pat par Sandi…

Starp citu, ar Sandi mēs savulaik saskārāmies, spēlējot „Ķekavā”. Treneris Grabovskis 16 gadīgo Ozoliņu „atkabināja” no jaunatnes izlases, apgalvojot, ka viņš ir neperspektīvs. „Ķekavā” Sandis spēlēja uzbrukumā. Reiz viņam teicām: „Klausies, mums trūkst aizsargu, paspēlēsi aizsardzībā?” Jau pēc gada, diviem Sandis spēlēja PSRS jaunatnes izlasē un vēlāk – arī NHL.

– Varbūt Grabovska skarbā nostāja bija laba profilakse un Sandim tā nāca par labu?

– Ja cilvēkam pasaka, ka viņš ir neperspektīvs, daudz ko nosaka raksturs. Ja cilvēkam tas ir, raksturs izpaudīsies neatkarīgi no tā, kur viņš spēlē – vai „Ķekavā” vai citur.

– Atgriezīsimies pie jūsu rezultativitātes Iževskā. Viena lieta ir pretimnākošs treneris. Bet vajag mācēt arī gūt vārtus…

– Man bija labi partneri – Abramovs un Vahruševs. Rezultativitātes ziņā mēs tikai nedaudz atpalikām no Makarova, Larionova un Krutova maiņas.

– Varbūt Rīgā Jurzinovs īsti nespēja saskatīt jūsu spējas un nesalika kopā ar īstajiem partneriem?

– Nē, vienkārši zvaigznes nenostājās pareizi. 1980. gadā „Dinamo” mums bija ļoti laba maiņa – Antipovs, Golubovičs un es. Tobrīd pēc Deņisova, Serņajeva un Abalmasova tā stabili bija otrā maiņa. Kad Jurzinovs atnāca uz Rīgu, Antipovu un Goluboviču paņēma uz Maskavu. Mūsu trijnieks izjuka. Tieši pirms čempionāta es paliku viens, pie sasistas siles…

– Ka jūs nokļuvāt CSKA?

– 1985. gadā pēc trijām Iževskā pavadītajām sezonām nonācu interesantā situācijā. Izrādījās, ka Tihonovam ar Jurzinovu manā sakarā bija separātas sarunas. Man vajadzēja atgriezties Rīgā, viss jau bija sarunāts. Jurzinovs teica: „Viss, mūsu domstarpības ir beigušās, es tevi nebiju novērtējis…”

Man aizvainojuma nebija, Iževskā pavadītais laiks bija nācis par labu. Rīga ir mana pilsēta, kur ir mana ģimene un bērni. Protams, ka nolēmu braukt atpakaļ! Tā kā arī „Ižstaļ” treneris Čerenkovs tika aicināts uz „Spartak”, mēs korekti šķīrāmies.

Taču negaidīti zvanīja Jurzinovs un teica: „Vai tu nevarētu vienu gadu paspēlēt CSKA? Viktors Vasiļjevičs lūdz…” Teicu – bet ja man nesanāk, tas ir cits līmenis – visi izlases spēlētāji. Jurzinovs: „Vajag palīdzēt!” Pēc tam atbrauca pats Tihonovs. Saku: „Ja ko ne tā izdarīšu, jūs mani „nodursiet”. Tomēr vienojāmies, bet ar nosacījumu – man jāspēlē, nevis jāsēž rezervē.

Treniņnometnes CSKA bija ellīgas. Jau Kandavā tās bija grūtas, bet tur… Maskavā gan bija labāka medicīniskā uzraudzība. Tā kā bija lielas slodzes, mums baroja ar vitamīniem. Protams, atļautajiem… Maskavā es sapratu – jā, CSKA spēlētājiem ir daudz lauru, bet es redzēju, ar kādu darbu tas tika panākts.

– Jums bija visai labi rādītāji – 18 mačos pieci vārti un divas piespēles.

– Spēlēju kreisajā malā, Nikolajs Drozdeckis pa labi, Ireks Gimajevs centrā. Pirmajā spēlē pret Gorkijas „Torpedo” guvu divus vārtus. Nākamajā – atkal vārti un piespēle. Ieejam ģērbtuvē, bet Koļa man saka: „Saņa, tu mani atvaino! Es esmu izlases spēlētājs, bet tu iemet vairāk… Atbildēju: „Ja spēlējam, tad spēlējam. Kad varēšu, iedošu piespēli un tev kumosu neatraušu. Ireks šajā ziņā bija radošāks…

– Rezultātā Drozdeckis jums vairs piespēles nedeva…

– Jā, stāvu „petakā” viens, bet piespēles nav…

– Treneris šajā situācijā klusēja?

– Ko treneris var izdarīt Nopelniem bagātajam sporta meistaram, izlases spēlētājam? Koļa ļoti gribēja tikt maiņā, kurā spēlēja Bikovs un Homutovs.

– Vai Tihonovs savu solījumu izpildīja un pret jums izturējās korekti?

– Visu, ko solīja, viņš izpildīja. CSKA sastāvā visai labi aizvadīju arī aizokeāna sēriju ar NHL komandām, gūstot vienus vai pat divus vārtus. Tihonovs teica: „Varbūt vēl paliksi? Būsi pie manis trešajā maiņā!” Tomēr beigās vienojāmies, ka es sezonu nenospēlēšu līdz galam un jau martā pārcelšos uz Rīgu. Uz CSKA tobrīd sāka nākt jaunā paaudze – Kamenskis, Fjodorovs. Bet es braucu uz Rīgu un gatavojos jaunajai sezonai.

Rīgas „Dinamo” fanu klubs

Rīgas “Dinamo” 70. gadu nogales modelis. Aleksandrs Veselovs – trešajā rindā trešais no labās.  Pirmais – maiņas partneris Vladimirs Golubovičs (nesenais “Liepājas metalurga” treneris). Otrais – Anatolijs Antipovs.

Aleksandrs Veselovs Nr. 26

Dzimis 1958. gadā.

Rīgas „Dinamo”  (1978-1982), (1986-1988), „Ižstaļ” un CSKA uzbrucējs

– Kaut oficiāli Rīgas „Dinamo” rindās neesat aizvadījis nevienu spēli, jūs taču var uzskatīt par dinamieti…

– Jā, protams. Savulaik, kad ierados uz pārbaudi Rīgas „Dinamo” komandā, toreizējais treneris Jurzinovs teica: „Tu vēl jauns un maziņš. Tev mazliet jāpagaida!” 1989. gadā man bija jādodas dienestā un es aizbraucu uz Ļeņingradu. Drīz vien vietējās komandas sastāvā sāku spēlēt PSRS Augstākajā līgā un pat aizvadīju divus mačus pret Rīgas „Dinamo”. Turklāt vienā no tiem Rīgā, kad SKA uzvarēja ar 4:3, iemetu ripu Artūram Irbem. Mani tolaik Latvijā pazina tikai radi un draugi. Pēc diviem Ļeņingradā pavadītajiem gadiem nu jau treneris Grabovskis aicināja atpakaļ uz Rīgu. Kaut SKA vēlējās, lai palieku, es tomēr braucu mājās.

– Kā sagadījās, ka „Dinamo” tā arī neuzspēlējāt?

– Guvu ļoti nopietnu ceļa traumu un kādu pusgadu biju spiests būt ārpus hokeja. Kad varēju spēlēt, „Dinamo” jau bija mainījis nosaukumu. Tā četras sezonas nospēlēju HK „Pārdaugava”.

– Jauniešu izlases treneris Aleksandrs Kļinšovs reiz ieminējās, ka Ļoņa Tambijevs kā spēlētājs nobriedis vēlāk nekā pārējie…

– Taisnība. 16 gados biju maziņš. „Atvēros” 19 – 20 gadu vecumā, kad sāku spēlēt Augstākajā līgā. Ja runā par treneriem, tad man ļoti daudz ko deva divi gadi „Dinamo” junioru komandā pie Vasilija Tihonova. Viņš iemācīja gan sapratni, kā vajag trenēties, gan to, kādai jābūt attieksmei pret darbu.

Vēlāk ar Tihonovu atkal tikāmies Somijā Raumas „Lukko” komandā, kur viņš bija galvenais treneris. Tas bija laiks, kad padomju hokejs bija pajucis. Visi labākie spēlēja citās valstīs. Tobrīd Somijas līgā bija pilns ar ārzemniekiem. No Krievijas vien – kādi 30 spēlētāji. Te bija arī Rūtu, Rafalskis, kurš vēlāk NHL izcīnīja Stenlija kausu. TPS komandā spēlēja Kārlis Skrastiņš. Somijas čempionāts bija ļoti spēcīgs un interesants. Tajā laikā Somijas līgā līmenis bija aptuveni tāds pats, kāds tagad ir KHL. Tagad Somijas līga ir vājāka.

– Aigaram Ciprusam, kurš par jums ir tikai divus gadus jaunāks, izdevās uzspēlēt tagadējā „Dinamo”. Jums negribētos?

– Protams, ka gribētos, bet visam ir savs laiks. Beidzu spēlēt nepilnos 38 gados. Pēc tam, kad 2006./07. gada sezonu pavadīju Itālijā, man vēl bija spēks un motivācija. Aizbraucu arī uz pasaules čempionātu. Bet pēc nākamās sezonas Austrijā jutu, ka ātruma vairs nepietiek. Nekad neesmu mānījies un uz laukuma „atsitis numuru”. Sapratu, ka pienācis laiks beigt.

– Jūs Latvijas izlasē esat aizvadījis 208 spēles. Tikpat arī Aleksandrs Semjonovs. Taču jūsu rezultativitates rekords – 66 ripas un 84 piespēles joprojām nav pārspēts.

– Varbūt arī tik drīz nepārspēs (smejas). Gan jau kāds jaunais iemetīs vairāk.

– Tas nozīmē, ka jums bija tā retā dāvana, ko sauc par vārtu jušanu.

– Tāpēc jau tik daudz ripas iemetu. Spēlētājam bez jušanas laukumā nav ko darīt. Es tagad trenēju „Rīga 18” komandu. Puišiem nav ne vainas – labi slido, apved, ir ātrums. Taču spēles laikā no četrām, piecām izdevībām bieži vien nespēj izmantot nevienu. Spēja atrasties īstajā brīdī un īstajā vietā nāk no augšas. To nevar iemācīt.

Baldera, kura rokās bija ielikts tāds talants, tāda spēles sapratne un spēja gūt vārtus, otrreiz vairs nebūs. Starp citu, ar Helmutu mums ir sanācis kopā uzspēlēt republikas čempionātā „Essamika” komandā. Vēlāk arī veterānos.

– Kā jūtaties trenera lomā?

– Esmu jauns treneris. Kārtības un disciplīnas piekritējs. Vados pēc principa – kārtība sit klasi! Ar tādu attieksmi Latvija, kad pats vēl spēlēju, uzvarēja zvaigžņoto Krievijas izlasi. Tagad šo savu pieredzi cenšos nodot jaunajiem. Cenšos viņus pārliecināt, ka jāspēlē komandas interesēs un savas ambīcijas jānoliek malā. Pagājušajā sezonā trenēju klubu „Rīga 91”. Sezonas beigās sākām apspēlēt pat pieaugušo komandas. Tagad strādāju ar „Rīga 18”. Mums ļoti palīdz firma „Moduls”. Startēsim Baltkrievijas junioru čempionātā un Latvijas Virslīgā.

Pirms sezonas ar mums kopā trenējās Kārlis Skrastiņš. Tas bija ļoti svētīgi. Jaunajiem bija, uz ko paskatīties.

– Kā veicas jaunajam hokejistam Kirilam Tambijevam?

– Dēls spēlē pie manis. Ir dotības, tomēr mazliet vēl pietrūkst fiziskā spēka. Kad tas nāks klāt, viss būs kārtībā.

– Kuram no tagadējiem spēlētājiem, jūsuprāt, piemīt īpašs vārtu jušanas moments?

– No mūsējiem tas ir Saša Ņiživijs. Man patīk viņa maniere, nestandarta gājieni. Viņš var no nekā uzburt vārtus, radīt brīnumu . Agrāk viņš tik daudz vārtus neguva.

– Arī treneris Šuplers atzīst, ka salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu Ņiživijs savos 32 gados ir audzis meistarībā.

– Piekrītu. Es Sašam zvanīju un teicu: „Tev sākusies otrā jaunība!” Klāt nākusi pieredze. Kad mēs vēl spēlējām, Saša it kā bija aiz mūsu mugurām un neapzinājās sevi kā līderi. Tagad viņš par tādu ir kļuvis. Patīkami skatīties.

Pagājušajā sezonā man patika arī Elisons, Hartigans. Viņi nebija zvaigznes, bet īsti komandas spēlētāji.  Es negribētu piekrist tam, ka viņi dažkārt ir skopojušies ar piespēlēm. Pats esmu bijis leģionārs Somijā un zinu, ka no viņa vienmēr prasa labāku spēli, lielāku atbildību nekā no vietējā. Turklāt pagājušajā sezonā mūsējie, varbūt izņemot dažus, nebija tik spēcīgi. Šogad ir citādāk. Jau pasaules čempionāta pierādīja, ka Rīgas „Dinamo” ir labi sagatavojis izlasi. Būtu labi, ja šāds līmenis saglabātos arī KHL sezonas laikā. Jūtami progresējuši jaunie – Džeriņš, Cinks…

– Izskatās, ka jūs cītīgi sekojat līdzi „Dinamo spēlēm?

– Jā, cenšos – gan klātienē, gan pa TV. To, ka mūsu līdzjutēji ir labākie pasaulē, zina visi. Kad spēlē „Dinamo”, ir patīkami skatītes uz to, kas notiek tribīnēs. Tāds atbalsts un atmosfēra. Nesen lasīju, ka ir nodibināti fanu klubi Rēzeknē, Jēkabpilī un citās vietās. Malači. Tā ir hokeja popularizācija.

Esmu abām rokām par Rīgas „Dinamo” – jūtams profesionāls piegājiens, tāda pat attieksme pret spēlētājiem. Labi strādā menedžeri. Tā visa pietrūkst Latvijas Hokeja federācijai… Tas, ka „Dinamo” šosezon spēlē Sandis Ozoliņš, ir milzīgs panākums. Pat negaidīju, ka viņš savos 37 gados izskatīsies tik labi. Sanča vienmēr ir bijis līderis. Profesionālis.

– Daudzi jaunie skrien pa laukumu, nedomājot, bet Sandis apstājas, apskatās…

– Lūk, tā jau ir pieredze un meistarība. Paskatieties, kā viņš spēlē vairākumā! Kādas pauzes! KHL ir maz tādu spēlētāju. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt. Varbūt Ņikuļins no Kazaņas „Ak Bars” dara ko līdzīgu. Dod, Dievs, Sandim veselību un spēku visai sezonai!

Rīgas „Dinamo” fanu klubs/Foto:LTV

Leonīds Tambijevs
Spēles Latvijas izlasē 208
Vārti 66
Piespēles 84
Punkti 150

No kreisās: Sergejs Čudinovs, Aleksandrs Kerčs, kādreizējais Latvijas hokeja federācijas prezidents Vladimirs Ļeskovs, Jevgēņijs Semerjaks, Andrejs Maticins. Priekšplānā – Artūrs Irbe.

– 1983. gadā, kad biju 16 gadus vecs, spēlēju Arhangeļskas „Spartak” komandā PSRS 2. līgā – turpat bija arī „Latvijas bērzs”. Mani pamanīja treneris Rešetņikovs. Viņš bija klāt arī sporta biedrību turnīrā, kura laikā es vienā spēlē iemetu deviņas ripas. Mačs beidzās ar 10:8.

– Vai ilgi šaubījāties pirms piekritāt braukt uz Rīgu?

– Es vispār negribēju braukt. Biju vēl zaļš puika. Tādā vecumā vienam pamest mājas bija bail. Bet Rešetņikovs veselu nedēļu nodzīvoja Arhangeļskā un centās pārliecināt vecākus. Dodoties uz Rīgu, pat visas mantas nepaņēmu līdzi, jo domāju, ka drīz atgriezīšos. Ierados Rīgā, bet te 12 tādi kā es jau priekšā…

– Kas jūs tomēr noturēja?

– Sadraudzējos ar puišiem. Mums visiem kopā bija jautri. Man iepatikās pilnīgi viss – pilsēta, atmosfēra. Arhangeļskā dzīve bija daudz pieticīgāka, bet Latvija Padomju Savienībā taču tika uzskatīta par Eiropu. Trenējāmies katru dienu. No tiem, kuri toreiz bija ieradušies uz pārbaudi, vēlāk „Dinamo”, šķiet, palikām divi – es un Brezgins.

– Vai jūs nemulsināja tas, ka vispirms nācās spēlēt „Latvijas bērzā”?

– Tā bija pat labāk. „Latvijas bērzā” spēlēju labprāt, te bija jaunāki čaļi, bet „Dinamo” – jau „veči”. Toreiz hokejā pastāvēja kaut kas līdzīgs armijas „dedovščinai” – jaunos vecajiem nemaz tā nelaida klāt. Tagad tā vairs nav. Pēc gada nokļuvu meistarkomandā pie Vladimira Jurzinova. Tolaik komandā vēl spēlēja Balderis, tomēr vienā maiņā ar viņu man nenācās spēlēt. Biju kopā ar Fanduļu, tad Beļavski un Lubkinu – mums bija pavisam neslikta maiņa. Pirmie vārti „Dinamo” sastāvā? Tos vairs neatceros…

– Jūs vēsturē esat iegājis ar savu slaveno pauzi. Tā jums ir dabiska vai iestudēta?

– Viss nāk ar gadiem un ar pieredzi. Apmēram līdz 25 gadu vecumam, kad nobriedu kā hokejists, es daudz ko nedarīju no tā, ko piekopu vēlāk. Reizēm laukumā izdevās tādi meistarstiķi, ka pats brīnījos, no kurienes tie rodas. Piemēram, 1988. gadā, kad izcīnījām sudraba medaļas, mēs par iekļūšanu finālā spēlējam ar Maskavas „Dinamo”. Mačā, kuru uzvarējām ar 2:0, kādā no epizodēm man izdevās tā apspēlēt aizsargu, tagadējo „Ak Bars” treneri Biljaletdinovu, ka visi palika mēmi. To pat grūti izstāstīt. Paņēmu ripu ar nūju it kā zem sevis, uztaisīju pauzi, aizsargs devās pretējā virzienā. Un no neērtās puses uzmetu pa Miškina vārtiem, žēl, ka trāpīja pa vārtu stabiņu. Neko tādu agrāk dzīvē nebiju darījis. Viss sanāca spontāni, bez no malas izskatījās ļoti skaisti. Kad pieslidoju pie spēlētāju soliņa, komandas biedrs Znaroks tik noteica: „Nu gan tu dod!”

– Reti kurš prata laukumā tik skaisti nokrist kā jūs. Tas bija sava veida teātris, lai ietekmētu tiesnesi?

– Tagad es uz daudz ko skatos savādāk. Agrāk hokejs bija ne tik vien skarbāks, bet arī cietsirdīgāks. Tiesneši spēlētājus noraidīja tikai tad, ja pārkāpums bija acīmredzams. Tāpēc nācās krist… „strādāt” uz tiesnešiem. Tagad tiesneši noraidījumus dod daudz biežāk un arī par simulāciju soda vairāk.

– Vai nekad neesat nožēlojis to, ka savulaik atbraucāt uz Rīgu?

– Noteikti nē. Starp citu, bija tāds posms, kad varēju aizbraukt prom, jo treneris Jurzinovs, kurš tolaik vadīja PSRS izlasi, devās uz Maskavu un sauca mani līdzi.  Frolovs, piemēram, aizbrauca. Es apspriedos ar sievu un pārdomāju. Te kaut kā viss šķita labāks nekā Krievijā.

– 70. gadu Rīgas „Dinamo” spēlētāji atzīst, ka nereti meistarības trūkums tika kompensēts ar ļoti labu fizisko sagatavotību un cīņas sparu.

– Tāda taktika saglabājās arī vēlāk. Komandas raksturs gadu no gada nemainījās. Piemēram, „Spartaku” uzskatīja par ļoti tehnisku, bet Rīgas „Dinamo” – stingru komandu. Starp citu, kad mēs braucām turnejā uz Kanādu un spēlējām ar NHL klubiem, informators pirms spēles ar Čikāgas „Black Hawks” mūs pieteica, ka ļoti skarbu klubu.  Tribīnes sāka aurot un, spēlei sākoties, mūs sāka „lipināt” gar apmalēm, bet nekas – turējāmies pretim.

– Kāpēc jums tā arī neizdevās nostiprināties NHL? Kā pietrūka? Tas hokejs jums nebija pieņemams?

– Man tas bija pieņemams. Biju tam gatavs. Ir vairāki iemesli, kāpēc nepaliku. Pirmkārt, valodas barjera. Varbūt arī nebiju apradis ar brīvības sajūtu… Treškārt, klubā „Oilers” īsā laikā nomainījās trīs treneri. Komandā bija nervoza atmosfēra, man par izbrīnu – arī bardaks. Protams, žēl, ka neizdevās palikt, jo pārbaudes spēlēs sevi ļoti labi parādīju. Daudzi pat bija pārsteigti – kāpēc šo 25 gadus veco hokejistu neviens agrāk nebija pamanījis..

Tolaik komandā bija pilns ar krieviem – Ilja Bjakins, Romāns Oksjuta, Igors Kravčuks, Boriss Mironovs. Spēlēja arī Kreigs Maktavišs – viņu uzskata par pēdējo hokejistu, kurš laukumā gāja bez ķiveres. Vārtos stāvēja Eds Belfūrs. Mani pārsteidza tas, ka komandā bija 11 spēlētāju, kuri varēja kauties. Treneris pirms sezona pateica, ka mūsu uzdevums ir visus piesist. Es biju šokā par tādu taktiku. Pirmajā regulārā čempionāta spēlē izgāju laukumā pirmajā maiņa. Uzreiz pēc iemetiena trīs komandas biedri metās kauties. Es to iepriekš nezināju. Apjuku, domāju – ko darīt?

– Ko jūs varat teikt par atjaunotos Rīgas „Dinamo”?

– Zinu vairākus spēlētāju, tomēr, lai dotu precīzāku vērtējumu, ir vairāk jāpazīst komanda no iekšpuses. Protams, es sekoju līdzi. Taču viens uzreiz krīt acīs –  ļoti pietrūkst kombinacionāla hokeja. Tieši tas taču patīk skatītājiem.

Pagājušajā sezonā komanda uzlēca augstāk par savu galvu. Spēlētāji sajuta spēli. Bija triecienmaiņa, kas „taisīja” rezultātu. Tagad tās nav. Komanda sezonas sākumā atgāja no taktikas, ko pasaules čempionātā izmantoja arī Znaroka izlase – spēlēt no aizsardzības, ar pretuzbrukumiem. Aizsardzībā mēdz būt lielas problēmas, gadās rupjas kļūdas. Spēlētāju tehniskā meistarība nav tik augsta, lai varētu atļauties mainīt taktiku.

– Jūsu bijušais komandas biedrs Andrejs Maticins reiz ieminējās, ka viņa laikos Latvijas izlasē bijusi piecu spēlētāju dūre, kas grūtos brīžos uzņēmās vadību.

– Es teiktu tā – dūre bija visa komanda, ne tikai daži cilvēki. Pieci varbūt bija tādi, kuri uzmundrināja citus, grūtos brīžos veda komandu sev līdzi.

– Jūsu paaudzei pārmeta to, ka īpaši neņēmāt galvā trenerus…

– Es tā neteiktu. Normāls treneris, ja redz, ka spēlētājiem deg acis, netraucē. Tikai pareizi ievirza komandas taktiku.

– Kādas atmiņas jums palikušas par zviedru Kurtu Lindstrēmu?

– Tas bija vislabākais laiks. Vismaz man. Viņš bija īsts profesionālis – gan savstarpējās attiecībās, gan treniņos un sadzīvē. Ar viņu bija viegli un patīkami strādāt. Ar Kurtu apmierināti bija daudzi izlases spēlētāji. Bija brīdis, kad manis nebija pat izlases kandidātu sarakstā. Atbraucu, parunāju ar treneri. Viņš deva iespēju. Mums bija sarunāts, ka sagatavošanās posmā katras nedēļas beigās treneris pateiks – es palieku vai nē… Daudzos vingrinājumos man bija vislabākie rādītāji. Pasaules čempionāts Prāgā 2004. gadā man bija pēdējais. Domāju, ka varēju spēlēt vēl, bet izlasē sākās sastāva atjaunošanas process.

80. gadi. Aleksandrs Kerčs Rīgas „Dinamo” rindās.

Fakti:

Rīgas „Dinamo” sastāvā aizvadījis septiņas sezonas (1984.– 1991.)

Spēles             138

Vārti               55

Piespēles         45

Soda minūtes  169

Rīgas „Dinamo” fanu klubs

Divi lieliski vārtsargi. Viktors Afoņins (no labās) un Mihails Vasiļonoks.

– Es visai bieži nepiekritu trenera Tihonova teiktajam. Viņam tas nepatika. Mēs „rējāmies” arī treniņos. „Dinamo” lieliski izdevās spēle vairākumā. Kad slīpējām kombinācijas, es bieži izslidoju no vārtiem, nosedzu kādu spēlētāju un pat paspēju atņemt viņam ripu, tādā veidā apgrūtinot darbu. Tihonovs dusmojās: „Tu ko, arī spēlē tā darīsi?” „Protams, darīšu! Redzēsiet!” Tihonovs nospļāvās un spēli pārcēla uz otru laukuma pusi pie Vasiļonoka vārtiem.

– Padomju vārtsargiem nebija pieņemts tālu iziet no vārtiem. No kā noskatījāties šo paņēmienu?

– Tā bija mana iekšējā sajūta. Aprēķins bieži vien izrādījās pareizs. Tikai vienreiz izgāzos. Tolaik visi vārtsargi pamatā spēlēja uz vārtu līnijas. Vēlāk Artūrs (Irbe – red.) sāka riņķot aiz vārtiem. Tas bija ļoti patīkami, kad pēc daudziem gadiem, Jūrmalā pastaigājoties ar savu topošo sievu, Arča pienāca klāt un teica: „Vitja, liels tev paldies, ka iemācīji man izgājienus no vārtiem!”

Kādu laiku abi kopā spēlējām „Latvijas bērzā”. Viņš vēl bija padsmitnieks, bet man – krietni pāri 30. Pēc kāda laika treneris Andris Siliņš teica: „Viss, Vitja, jādod spēlēt Artūram!”

– Vai var teikt, ka esat viens no Irbes treneriem?

– Tajā laikā nebija vārtsargu treneru. Artūrs pats tapa par vārtsargu. Viņam piemita liela darba mīlestība. Artūram bija sava staipīšanās metodika. Reizēm es skatījos, kā viņš iesildās, un domāju: „Redz, cik prasmīgi viņš darbojas!”

– Artūram gan tā iziešana no vārtiem nereti beidzās ne pārāk labi…

– Bet kam gan tā nav gadījies? Reiz, tiesnesis mums iedeva vairākumu. Miša Vasiļonoks aizturētā soda laikā pameta vārtus, bet tobrīd viņam pa slidu trāpīja, šķiet, aizsarga Nazarova mestā ripa un ieslīdēja vārtos. Kuriozi vārti. Ja ripai būtu pieskāries pretinieks, tā, protams, netiktu skaitīta.

– Jūs pats arī uz vārtu līnijas bijāt visai kustīgs…

– Spēlēju līdzīgi tam, kā vēlāk to darīja Hašeks. „Daugavā” 60. gados bija čehu speciālists Staņislavs Motls. Treneris visai pavājš un mīksts, bet kā viņš strādāja ar vārtsargiem! Tas ilgi palika atmiņā. Pirmo reizi saskāros ar treneri, kurš kaut ko sajēdz no vārtsargu lietām. Viņš man un Toļikam Micītim iemācīja daudzus vingrinājumus, kurus droši vien noskatīja Kanādā.

– Vai Tihonovs vārtsargiem pievērsa lielu uzmanību?

– Nē, viņš mums īpaši „nepiesējās” un nelika arī daudz svarus cilāt, jo vārtsargam bija jābūt elastīgām rokām.

– Kas tolaik bija jūsu elki?

– Hariju Mellupu es vairs neatceros. PSRS bija daudz labu vārtsargu – Konovaļenko, Zingers, Zubarevs… Tomēr mans mīļākais vārtsargs bija Sets Martins. Kā viņš slidinājās uz priekšu un atpakaļ – izskatījās, ka vārtsargs ir iesiets gumijas auklās. Kājas kustējās perfekti. Bez jebkādiem grūdieniem.

– Ar kuriem aizsargiem jūs vārtos jutāties visdrošāk?

– Atceros, ka Juris Liberts parasti daudz negudroja, bet uzreiz ripu žvidzināja laukā no savas zonas – tālāk no vārtiem. Uzbrucējiem bija grūtāk, bet mani tas, protams, apmierināja. Savukārt, kad Odincovs vai Nazarovs savā zonā sāka vest ripu, vārtsargam bija jāiespringst…

– Kā nokļuvāt līdz Rīgas „Dinamo”?

– Lai gan esmu dzimis Latvijā, četrus gadus pavadīju Tjumeņā. Kad atbraucu atpakaļ, nebija ne runas par Rīgas „Dinamo”. Spēlēju RVR komandā PSRS B grupā. Mani ievēroja un uzaicināja uz meistarkomandu, kura toreiz cīnījās pirmajā līgā, bet vārtos stāvēja Micītis un Vasiļonoks. Biju trešais vārtsargs, bet spēlēt man nedeva.

Kādā no laikraksta „Sovetskij sport” turnīriem, kas notika Rīgā, piedalījās arī Voskresenskas „Himik”. Treneris Epšteins teica: „Es tevi atceros. Tu biji labākais vārtsargs B grupā. Nāc pie mums!”

– Tātad jūs PSRS augstākajā līgā nokļuvāt ātrāk nekā Rīgas „Dinamo”?

– Tā sanāk. „Himik” sastāvā izdevās paspīdēt – bija vairākas „sausās” spēles un mani sāka aicināt uz PSRS olimpisko izlasi. Kad „Dinamo” iekļuva augstākajā līgā, Tihonovs vilināja atpakaļ uz Rīgu. Uzreiz piekritu. Viņš man apsolīja jaunu dzīvokli un solīto izpildīja. Taču ne tas bija galvenais. Voskresenska atrodas 80 kilometrus no Maskavas. Te bija viena centrālā iela, dūmeņi un smogs – kā jau ķīmiķu pilsētā. Treniņnometnes notika tālu mežos…

– Jūs uz Rīgu aicināja kā pirmo vai otro vārtsargu?

– Grūti teikt. Mēs ar Vasiļonoku spēlējām pārmaiņus.

– Kādas jums bija attiecības?

– Lieliskas. Nekādas savstarpējās konkurences. Ir gan viena nianse – es varēju būt rezervē, bet Mišam vajadzēja visu laiku spēlēt. Tāda viņam psihe.

– Kā Miša pārdzīvoja brīžus, kad treneris vairāk uzticējās jums?

– Naudu jau mums abiem maksāja vienādi. Starp citu, Rīgas „Dinamo” bija pirmā komanda, kur par uzvaru tika maksāti 50 rubļi, par neizšķirtu – 25, bet, uzvarot CSKA un citas Maskavas komandas, pat 100 rubļi. Citās komandās par uzvarām spēlētāji saņēma 10, 15 rubļus.

1974. gadā tiku atzīts par PSRS labāko vārtsargu. Novogorskā pat trenējos ar PSRS pirmo izlasi un aizvadīju vienu draudzības spēli. Pirms 1974. gada pasaules čempionāta, kas notika Somijā, aiz Tretjaka un Sideļņikova biju trešais vārtsargs, tomēr paliku mājās. Ja ar kādu no pamatvārtsargiem kas atgadītos, man būtu jābrauc. Vīza jau bija sagatavota.

– Jums priekšā bija lieliska karjera. Kāpēc nācās aiziet no „Dinamo”?

– Galvenais iemesls – nepatikšanas ģimenē. Sīkāk nestāstīšu. Man tika pārmests amorāls dzīvesveids.

– Vai jutāties vainīgs?

– Nē, nevienu nedrīkst skart tas, kas notiek manā ģimenē. Tā ir privāta lieta. Alkoholu vispār mutē neņēmu. Es gribēju spēlēt Rīgā. Kad no Tjumeņas lidoju šurp, acīs sariesās asaras. Biju tā noilgojies. Esmu te uzaudzis, te ir mana dzimtene. Domāju, beidzot esmu aizķēries, taču „Dinamo” pavadīju tikai pusotru sezonu. Tihonovs mani diskvalificēja. Ilgu laiku nekur nevarēju spēlēt. Līdz saņēmu uzaicinājumu no Gorkijas „Torpedo”. Pavadīju tur piecus gadus un biju pirmais vārtsargs.

– Droši vien spēlēs pret Rīgu bija liels niknums?

– Kā tad. „Dinamo” nevarēja mūs apspēlēt. Balderis tikai vienu ripu man iemeta – tālajā stūrī. Un tā pati, šķiet, bija, „Torpedo” spēlējot mazākumā.

– Kā ar profesionāļa aci vērtējat tagadējos „Dinamo” vārtsargus Martinu Pruseku un Edgaru Masaļski?

– Manuprāt, stabilāks ir Pruseks. Es nerunāju par atsevišķām spēlēm, bet kopējo līmeni. Viņam ir mazāk kritumu.

– Vai piekrītat, ka pagājušajā sezonā Pruseks bija labāks?

– Tā mēdz būt. „Spartakam” viņš īsti nederēja. Rīgā Pruseks ielēca savā plūsmā un spēle aizgāja. Vārtsargam var būt nez kāda tehnika, bet jābūt arī veiksmei.

– Olimpiskais čempions Vitālijs Samoilovs uzskata, ka katrā komandā nepieciešams vārtsargu treneris.

– Piekrītu. Tas ir obligāti. Ir jābūt kādam, kurš norāda uz kļūdām. Starp citu, togad, kad Latvijas izlasei draudēja izkrišana no pasaules čempionāta A grupas un bija jāpiedalās pārspēlēs, Serjoga Naumovs pirms mačiem palūdza: „Vitja, pavēro mani!”

Viktors Afoņins Nr.1

Dzimis 1947. gadā.

Rīgas „Dinamo” (1973.–1975.), Voskresenskas „Himik”, Gorkijas „Torpedo” un PSRS otrās un olimpiskās izlases vārtsargs.

Rīgas „Dinamo” pret Maskavas CSKA. Viktors Afoņins vārtos bija ļoti elastīgs… Savukārt aizsargs Mihails Beskašnovs šoreiz pakritis uz ledus.

Rīgas „Dinamo” pirmais masveida kautiņš

Viktors Afoņins:

– Ja atmiņā neviļ, tas bija pirms Rīgas „Dinamo” pirmās sezonas augstākajā līgā. Turnīrā Vācijas Demokrātiskajā republikā mēs uzvarējām CSKA, bet viņi negaidīti nospēlēja neizšķirti ar klubu no Česke Budejovices. Reāli pretendējām uz pirmo vietu. Pirms „Dinamo” spēles ar čehiem, CSKA galvenais treneris Anatolijs Tarasovs, viltīgs būdams, mūsu trenerim teica: „Viktor Vasiļjevič, čehiem vajag mazliet sadot!”

Spēles laikā pretinieks sāka aiztikt mūsu aizsargu Mišu Beskašnovu, bet viņš parasti nepiedeva nevienam. Mihails kā deva vienam čeham krūtis, tā viņu aizveda uz slimnīcu. Toreiz, pielietojot spēka paņēmienus, noteikumi pieļāva tiešo kontaktu. Otrs gribēja atmaksāt, bet arī viņš saņēma spēka paņēmienu. Trešais nāca palīgā un arī dabūja… Sākās kautiņš. Tihonovs deva komandu: „Visi laukumā!”

Pēc tam čehi savējos aizveda uz ģērbtuvēm un 40 minūtes nerādījās. Var teikt, ka tas bija pirmais „Dinamo masveida kautiņš. Taču pats interesantākais ir tas, ko pēc tam teica Tarasovs: „Viktor Vasiļjevič, es daudz kautiņu esmu redzējis, arī Amerikā, bet šitas te neiet nekādos rāmjos!” Tarasovs Tihonovu nevarēja ciest. Pirms tam, kad Tihonovs kļuva par CSKA galveno treneri, Tarasovs viņam teicis: „Es jūs ne visai cienu, bet tomēr uzstāšu, lai jūs būtu treneris…”

Pēc turnīra VDR mēs ar Balderi PSRS otras izlases sastāvā bijām kādā pasēdēšanā, kurā piedalījās arī čehu hokejisti. Kad vadītājs minēja, ka te ir arī daži Rīgas „Dinamo” pārstāvji, trīs čehi, kuri bija no Českes Budejovices, palēcās savos krēslos…

Rīgas „Dinamo” fanu klubs