Rīdzinieki ir aizvadījuši kārtējās trīs mājas spēles un jāsaka, ka tradicionāli vairāk punktus atdevām nekā ieguvām.  Turpmāk nelielas pārdomas par mūsu  komandas un tās līderu spēli pirms sezonas atbildīgākajām cīņām. 

Kad mājas sienas nepalīdz

Lai cik tas arī nebūtu savādi, bet Rīgas Dinamo nu nekādi nevar nosaukt par tā saucamo „mājas” komandu.  Šosezon savā laukumā esam uzvarējuši  9 un zaudējuši 12 spēles, bet, ja atskatāmies pēdējo mēnešu (decembra un janvāra) spēlēs, tad ir vēl trakāk – no 9 cīņām uzvarēt izdevās tikai divās (!!!) – pār pastarīti Vitjaz un traumu novājināto Maskavas Dinamo.

Kā vienu no iemesliem varētu minēt atmosfēru Arēnā Rīga… jā, jā sestais laukuma spēlētājs var dot vajadzīgo papildu stimulu ne tikai mūsu dinamiešiem, bet piemēram arī  izaicinājumiem vienmēr gatavajam Aleksandram Radulovam. Reiz, šķiet Traktor fanu lapas forumā uzdūros uz interesantu domu, ko čeļabinskietis pauda pēc redzētās reportāžas no Rīgas: „…mjā rīdziniekiem laikam tur nav viegli spēlēt, jo visu laiku ir Pasaules čempionāta cienīga atmosfēra, kas uzvelk cīņai visus, kas tur atbrauc spēlēt..”.  Un tiešām komandas, kas iepriekš spēlējušās miegainajos Čerepovecas, Ņižņikamskas vai kapu svētkus atgādinošos Maskavas sporta stadionos, Rīgā metas burtiski kā uz izšķirīgo cīņu savā dzīvē…

Otrs zaudējumu cēlonis ir daudz prozaiskāks un iespējams meklējams sadzīvē. Hokejisti nokļūst mājās pie ģimenēm, kā rezultātā jūtas ļoti omulīgi un miermīlīgi. Mēs jau redzējām Davosā,  kas no pārmērīga atslābuma var (ne)sanākt. Nē, es nebūt neaicinu visus dinamiešus ieslodzīt Ķekavā, bet kad pienāks play off, šī problēma komandas vadībai būs kaut kā jārisina! 

Miķeļa „zvaigznīšu brīdis”

Nez kāpēc bija pārliecība, ka mūžam aktīvajam, atsaucīgajam un strādīgajam Miķelim Rēdliham neskatoties uz panākumiem nedraud tā saucamā zvaigžņu slimība. Jā lietas ritēja labi – punkti krājās, iebalsots All Stars pamatpieciniekā, KHL mēdiji sajūsmā, oligarhi izsaka piedāvājumus…  Miķelis spītīgi  turpināja būt tāds kāds viņš bija – komandas līderis un dzinējspēks.  Taču Davosā Miķelim sāk iet greizi: pārturēta ripa, individuāla spēle un partneru ignorēšana bija lietas kas krita acīs visupirms.  Rīgas spēles parādīja to pašu ko jau redzējām Šveicē un dažas darbības laukumā jau balansēja uz apjukuma robežas.  Skaidrs, ka arī viņš ir tikai cilvēks!  Šķiet galvenais, kas Miķelim būtu jādara –  vienkārši nedaudz jānomierinās un jāsakārto galva.  Gan jau uz izšķirošajām spēlēm viņš atkal būs mūs perpetuum mobile. 

Rautakallio velnišķīgais plāns?

Grūti spriest par ko priecājas pēc nospēlētām spēlēm ar SKA un Maskavas Dinamo preses konferencēs Pekka?  Ok, uzvara pār  Znaroka komandu patiešām deva lielu emocionālu pacēlumu, bet kā ir ar spēles kvalitāti? Bažas ir par to, ka uzbrucēji, kā iesāka sezonu tā arī  turpina to muļļāt. Lieliski pēdējās spēles sevi parādīja Meija, Lucenius arī ceturtie… bet tomēr vārtu guvumi joprojām ir kā „vecmāmiņas dzimšanas diena”.  Kur tad palicis agresīvais Pekkas somu hokejs?  Pazudis arī nedaudz (spēlētāju improvizācijas) modificēts, bet joprojām uz agresīvu spiedienu balstīts hokejs, ko redzējām Dinamo spēlēs ar to pašu Salavat Julajev.  Pašlaik nevar īsti saprast, kāds ir mūsu komandas spēles plāns un taktika. Iespējams, ka salīdzinoši  drošā vieta izslēgšanas astotniekā, ir devusi iespēju Pekkam pamēģināt savādākus risinājumus, vai vienkārši aizmālēt pretiniekiem acis?

Katrā ziņā treneri Hosam vietu nevar atrast! Partneri tiek mainīti, bet Hosa paliek tikpat apātisks kāds bija.  Varbūt pamēģināt blakus  Marselam pielikt Ankipānu, kā tas bija pirmajās sezonās. Visi taču atceras Ģirta lieliskās piespēles no aizvārtes.  Interesanta varētu būt arī Sprukta – Hosas saite. Pirmais -  liels kapātājs un ripas pieturētājs, kas var negaidīti iedot precīzu piespēli vārtu tuvumā, otrais – ar fenomenālu  pareizās vietas  izvēles instinktu apveltīts spēlētājs.  Lai gan mums jau aug pašiem savi „hosas” Bukarts un Upītis, kas ĻOTI grib sevi pierādīt uz laukuma! Šis ĻOTI arī pietrūkst Marselam, lai tā pa īstam atgrieztos…

Pašiem savu  Komarovu

Nebūt nepretendēju kļūt par hokeja komandas ģenerālmenedžeri, tomēr Dinamo komandai ir nepieciešams agresīvs spēka uzbrucējs, reizē arī provokators, kas laužas uz vārtiem un terorizē pretinieku aizsargus un vārtsargu. Sandis Ozoliņš noteikti atceras Klodu Lemjē bez kura 1996. gadā diez vai Avalanche  iegūtu Stenlija kausu. Maskaviešiem ir Komarovs, par ko savu sajūsmu pēc spēles intervijā neslēpa Holts. Pat supertalantīgais A.Radulovs brīžiem labprāt pilda provokatora lomu savā komandā. Pie mums iepriekšējās sezonās tādu mazu provokatoru lomiņas ik pa brīdim paķēra Ģirts Ankipāns, Ronalds (!!!) Petrovickis un protams Marks Hartigans. Taču viņus ne tuvu nevar salīdzināt ar Leo Komarova vai Petra Čajaneka kvalitātēm. Nesaprotu, kāpēc Dinamo nepainteresējās par Čajāneka pakalpojumiem  pirms šīs sezonas.  Katrā ziņā nesen mēdijus pāršalca ziņa, ka skandalozu slavu iemantojušais Nacionālās hokeja kluba Ņujorkas «Rangers» uzbrucējs Šons Eiverijs karjeru, visticamāk, turpinās Kontinentālajā hokeja līgā . Toreiz padomāju: kāpēc  gan ne pie mums?

Nešaubieties turpinājums būs interesants,

Jūsu Bitītis Mātovs

            Ja līdz šai sezonai dinamiešu bilance pēc spēles soda metienos vēl bija daudzmaz cienījama (10 uzvaras un 12 zaudējumi), tad šīs sezonas statistika ir vienkārši graujoša tikai 2 uzvaras un 6 zaudējumi. Sliktāk par mums KHL veicies ir tikai CSKA – šosezon 0 uzvaru un 7 zaudējumi.

Šosezon tā sauktos bullīšus ir izpildījuši jau 13 uzbrucēji, un samērā nesaprotama ir treneru izvēle, atkal un atkal šī spēles elementa izpildi uzticēt Miķelim Rēdliham, Karsumam un Spruktam. Pat cilvēkam bez fizmata izglītības ir skaidrs, ka statistika šiem spēlētājiem ir nepielūdzama (ja tā būtu tikai statistika… arī izpildījums bieži ir bijis zem katras kritikas). Jā šie spēlētāji ir komandas līderi, taču, kā ir pierādījies ne vienmēr, komandas līderi ir arī labākie pēc spēles „bullīšu” realizētāji. Vismaz pagaidām izskatās, ka treneri uz labu laimi rotē visus iespējamos spēlētājus īpaši neiedziļinoties katra spējās, bet vairāk pamatojot savu izvēli ar konkrētā spēlētāja sniegumu, atdevi un emocijām attiecīgajā spēlē. Pagaidām varam gaidīt atpakaļ Ņiživiju, cerēt uz Bukartu, taču citi varianti šobrīd nav manāmi.
Re – Realizētie
NeRe – Nerealizētie

+ Uzaicinājums uz prestižo turnīru Davosā pats par sevi ir liels pagodinājums Dinamo organizācijai. Bija iespēja pārbaudīt spēkus uz vadošo Eiropas līgu klubu fona.

+ Lieliska reklāma Dinamo Rīga zīmolam! Turnīra spēles plaši atspoguļoja daudzi Rietumu mēdiji, tai skaitā Eurosport2 un Kanādas TSN.

+  Turnīrs bija laba iespēja iesaistīt jaunos spēlētājus Bičevski, Indraši un Upīti. Puiši nospēlēja atzīstami un visi trīs faktiski guva vārtus (tikai Indrašim tos diemžēl kļūdaini neieskatīja).

+ Beidzot pirmos vārtus guva Cipulis un Luceniuss. Pārliecību par savām spējām atguva Ankipāns un Bukarts. Prakse Dinamo kreklā arī allaž „aizmirstajam”  Andersonam.

+  Lai gan daudzi kritizēja Pekkas Rautakalio lēmumu likt finālspēlē Jučeru, uzskatu, ka tas bija ļoti pareizs un tālredzīgs solis. Tādā veidā ne tikai tika spēcināta Māra pārliecība par saviem spēkiem, bet arī tika dots signāls Holtam, ka konkurence pastāv un katrs mačs ir jāaizvada labā līmenī!

+  Samērā labs turnīrs abiem mūsu vārtsargiem.

+  Komanda izrāvās no sezonas vienmuļās rutīnas. Pavadīja laiku ar ģimenēm skaistajā Alpu kūrortā, turklāt papildus tam, apkārt valdīja lieliskā turnīra svētku atmosfēra.

+ LTV7 un sportacentrs.com mēdijos redzētie TV sižeti no Davosas liecina, ka šis turnīrs izrādījās arī kā veiksmīgs team building pasākums. Tas noteikti būs viens no  būtiskiem palīgfaktoriem KHL izslēgšanas spēlēs.

+ Teorētiski komandai vajadzētu būt arī uztrenētai, jo spēlējot/trenējoties nosacītā „skābekļa badā” (Alpu augstkalnes retinātā gaisa efekts), atgriežoties ierastajā vidē spēlētājiem būtu burtiski „jālido” pa ledu!

+ Iepriekš turnīrā no KHL startējošās Maskavas un Minskas Dinamo komandas kā arī Sanktpēterburgas SKA, lai gan ieguva kāroto Špenglera kausu, tomēr KHL izslēgšanas spēlēs neko jēdzīgu nesasniedza. Jādomā, ka rīdzinieku apetīte ar šo neiegūto kausu netika apmierināta, un mums tiks daudz kārotākais Gagarina kauss!

- Ambiciozie citu KHL komandu līdzjutēji varētu uzskatīt, ka mēs pilnībā neesam aizstāvējuši līgas godu. Lai gan augstāk pieminētie + atsver šo -.

-  Neskatoties uz rezultātiem, tomēr spēlē brīžiem bija patālu no Dinamo potenciāla.

-  Protams, svētku atmosfēra, pikošanās kalnos, ribiņu ēšana un aliņš ir lieliska atpūta, tomēr pēcāk koncentrēšanās „parastām” KHL spēlēm būs ļoti sarežģīta. Cerams, ka treneri no efekta neiegūs defektu!

-  Indrašim diemžēl neieskaitīja reālus vārtus. Nekas, gaidīsim pirmos iekš KHL jau šosezon!

-  Kr. Rēdlihs mačā ar Augsburgas komandu dabūja pamatīgu triecienu pa žokli, kā rezultātā Krišam bija jāšķiras no trim zobiem. Atlikušo turnīra daļu Kr.Rēdlihs pavadīja ar aizsargmasku. Cerams, ka šis incidents, neieviesīs izmaiņas Krišjāņa spēles kvalitātē.

-  Pēdējā spēlē apbēdināja komandas līderi Ozoliņš un M.Rēdlihs. Pirmais bija manāmi paguris un netika līdzi pretspēlētājiem, kamēr otrais vienatnē gribēja uzveikt Šveices čempionvienību (Hallo Miķeli, kur maiņas partneri?).

-  Pēc zaudējuma finālā Davosai komanda nokavēja lidmašīnu uz Rīgu. Rezultātā Jaunais gads tika sagaidīts lidostā gaidot bagāžu. Tāds savdabīgs „darvas piliens” kopumā veiksmīgajā izbraukumā uz Šveici.

- Spriežot pēc komentāriem interneta portālos, tomēr daudzi Latvijā gribēja šo Špenglera kausu! Droši vien uz nākamo iespēju būs jāgaida gadiem.

Lai vai kā, bet sezona turpinās!

Jūsu Bitītis Mātovs

Tieši tā –  atnācu, ieraudzīju, uzvarēju – var teikt par Rīgas Dinamo Tālo austrumu izbraukumu. Lielisks sniegums, maksimāla koncentrācija un pašatdeve, arvienu gan piebildi – klupiens Novosibirskā. 

Mobilizācijas blakus faktori 

Droši vien nekad simtprocentīgi neuzzināsim, kas bija pamatā vienam no labākajiem izbraukumiem Rīgas Dinamo vēsturē. Vai tā bija spiedīgā situācija turnīra tabulā, vai –  maksimāla sagatavošanās un rīcības izplānošana sakarā ar smagā ceļojuma maršrutu, vai – vienkārši fiziskā forma novembrī sasniegusi savu optimumu. Visdrīzāk jau visu iepriekšējo faktoru kombinācija. 

Kamēr Eiropā jāņem punkti   

Protams, ceļojot pa laika joslām un biežajos pārlidojumos pakļaujot organismu dehidratācijai (jo kā zināms lidojot organisms zaudē daudz šķidruma) hokejistiem nav viegli atjaunoties un pilnvērtīgi sagatavoties katrai nākamajai spēlei. Tāpēc tā saucamais „Rautakalio plāns” šim izbraukumam, noteikti paredzēja punktu gūšanu Maskavā. Kā sacīt, kamēr vēl esam formā, skrienam cik varam. Jāsaka, ka nemaz tik traki Dinamieši neskraidīja, bet spēlēja ļoti pārliecinoši un disciplinēti. Neskatoties uz slideno 2:1 rezultātu, spēles beigas tika nospēlētas ļoti aukstasinīgi, pārsvarā „burzoties” pa CSKA zonu, ne miņas no iepriekšējo spēļu galotņu panikas. Dinamo izcīnīja pelnītu uzvaru, turklāt pār treneri, kas vadīja rīdziniekus iepriekšējos 3 gadus.   

Tviteris kā lakmusa papīrītis 

Nezinu kam nepieciešams lasīt dažādas avīzes, portālus vai blogus (arī manu), ja pastāv dažādi sociālie tīkli, kuros spēlētāji permanenti pauž savas sajūtas un emocijas. Protams ir svarīgi atšķirt tā saucamos „feikus” no īstajiem. Rautakalio, Ābola un Cipuļa tviteru konti, lai gan gaumīgi un asprātīgi, tomēr ir tā saucamie feiki (citu personu izveidoti un uzturēti), kamēr Holtam, Podziņam un Lundmarkam tie ir īsti un patiesi. Tā pēc spēles Holtergeist31 tviterī mēs varējām lasīt cik viņš ir „iedvesmots” tālajam ceļojumam un ar katru nākamo ziņojumu varēja redzēt, ka blakus grūtajai spēlei ar CSKA, nogurumu papildina arī smagais pārlidojums ar nīkšanām lidostā uz tālo Novokuzņecku. Vārdu sakot, izlasot šādu grūtsirdīgu atklāsmi, likās, ka jādod Kristoferam brīvdiena un vārtos jāliek Jučers. Diez vai treneru štābam ir laiks skatīties spēlētāju tviteru kontos, bet tas, ka vārtos no pirmās minūtes parādījās Jučers, liecina, ka Dinamo treneri prot ļoti adekvāti novērtēt spēlētāju kondīciju. Māris starp citu spēli ar „Kuzņu” aizvadīja lieliski. Prieks, ka par savām bullīšu iemaņām atcerējās no traumas atlabušais Ņiživijs. 

7000 kmno Latvijas, 8 km no Ķīnas robežas…  

Galu galā nokļūstot tālajā Habarovskā, treneriem bija jāmāk pielāgot jaunais miega, treniņa un atslodzes režīms. Kamēr Rīgā visi berzējot acis un dzerot spaiņus ar kafijām mēģināja saprast, kas notiek televizorā, hokejisti no Daugavas krastiem burtiski pārsteidza visus ar savu enerģiju un disciplīnu. Protams, Amur jau arī vairs nav iepriekšējo gadu peramie zēni, un ik pa laikam izdarīja bīstamus metienu pa Holta vārtiem, tomēr vairāk par vienu golu šoreiz viņiem iemest neizdevās. Nenoniecinot Kristofera sniegumu, lielāko uzslavu ir pelnījuši mūsu aizsargi, kas gluži kā tādi hokeja „rodmeni” savāca visas atlekušās ripas, ko Holts nebija piefiksējis. Tikmēr Lašaks gandrīz visas ripas stabili fiksēja un lai viņu pārspētu rīdziniekiem bija jāizspēlē līdz gandrīz tukšiem vārtiem. 

Paklūpam Novosibirskā   

Nezinu, ka jūs, bet šī raksta autors nebūt nepriecājās pie rezultāta 2:0 Dinamo labā. Kaut kāda nedrošības sajūta piezagās – bet ja nu čaļi padomā, ka lieta darīta?! Diemžēl padomāja ar! Faktiski rīdzinieki, kas vareni iesāka spēli, otrajā puslaikā kaut kur uz 12 minūtēm pilnībā atslēdzās. Sibirj ātri izlīdzināja rezultātu un pat ieguva 2 vārtu pārsvaru. Gan pirms gan pēc šīm nelaimīgajām minūtēm, rīdzinieki bija daudz labāki un visā spēlē pamatīgi pārmētāja savu pretinieku (43 vs 22). Daudzi Krievijas hokeja apskatnieki un arī Sibirj mājas lapas foruma fani, nevarēja vien nobrīnīties par Dinamo spēju visus 3 periodus tā joņot! Un tas pēc lidojuma no (uz) Habarovskas! Patiesībā jau mans skaidrojums šim zaudējumam tieši tāds arī ir, ka koncentrācijas zudumu pamato Tālo Austrumu aklimatizācija, kas ar inerci piezagās mūsu hokejistiem tieši Novosibirskā. Tie, kas ir lidojuši tālus maršrutus uz citām laika joslām, labi zina, ka tas īstais „lūziens” nāk tikai pēc pāris dienām… Līdz ar spēlētājiem „iesnaudušies” uz brīdi bija arī abi mūsu vārtuvīri.

Meklējot pozitīvo no Novosibirskas, nevar neatzīmēt lielisko Sanda Ozoliņa spēli. Šķiet, ka kapteinis beidzot ir atguvis savu formu un ir līderis ne tikai laukumā, bet arī uz ledus! 

Aikido pret Salavatu 

Pozitīvais šajā „karagājienā” uz Austrumiem no Sibirj spēles ir tas, ka spēlētāji saprata, lai cik laba fiziskā forma un iekšējā pārliecība būtu, tomēr pirmāmkārtām, ir jāpilda trenera izvirzītais spēles plāns, un jānospēlē katra spēles epizode maksimāli koncentrēti. Nezinu vai vēsturiskā uzvara pār Ufu ierindojas top 5 Dinamo labāko spēļu skaitā, bet viennozīmīgi tā bija labākā spēle šajā izbraukumā. Iedomājieties, šā izbraukuma pēdējā pieturvieta, kur likās knapi kājas varēsim pavilkt, mēs bijām krietni ātrāki un fiziski spēcīgāki par pretinieku! Protams par to fiziski spēcīgāku var vēl pastrīdēties. Ufas spēlētājs Zinovjevs gandrīz traumēja smaidīgo Nieminemu, kamēr Pilstrēms pret bortu neatļauti trieca Šoču. Ne jau visus pārkāpumus pret rīdziniekiem redzēja tiesnesis, kamēr Dinamo puiši sakoduši zobus godīgi izcieta visus piešķirtos pelnītos un ne visai pelnītos sodus. Galu galā izturējām gan Laviņa 4 minūšu noraidījumu, gan vairāk nekā minūti spēli 3 pret 5, un tas pret KHL čempionu! 

Tie, kuri pazīst austrumcīņu mākslu zina, ka ar Aikido virsrakstā es domāju ne jau to ar ko atbildēja Lucenius (lai gan protams visu cieņu mūsu somam) ufietim Grigorenko, bet gan visu mūsu komandas cīņu pret tik varenu pretinieku. Aikido pamatjēga ir:  viss tiek darīts lai izvairītos no uzbrukuma, pēc tam lai ar to savienotos un izmantotu uzbrucēja spēku pret viņu pašu. Tieši tā arī beigās bija-  Aleksandrs Radulovs bija nikns kā bullis, bet mēs pilnībā kontrolējām šo spēli! Pats labākais, ka mūs gaida šis lieliskās izrādes II cēliens, un ja, savu skatītāju dzīti, neskriesim akli uzbrukumā, bet spēlēsim pēc Aikido principiem… tad Radulovs būs vēl sarkanāks par Seviļas toreadoru nomocītu bulli! Un, kas gan var būt labāks par šo… 

Tiekamies Arēnā Rīga jau pirmdien!!! 

Jūsu Bitītis Mātovs

            Iespējams, ka es neesmu vienīgais, kuram bija apnikusi nemitīgā visu iespējamo ekspertu „gaudošana” par to cik grūti šosezon būs tikt izslēgšanas spēlēs. Šis runas ir bijušas tik aktīvas, ka neviens vien līdzjutējs parastais, kurš ikdienā nepēta KHL tabulu, jau ir pārliecināts par to, ka šī jau nu noteikti ir Dinamo neveiksmīgā sezona un ka tik slikti, kā šogad Dinamo nekad nav spēlējusi.

            Kāds no šiem „ekspertiem” varētu paskatīties tabulā un salīdzināt šo skatu ar iepriekšējiem gadiem. jau pirms 2 nedēļām Dinamo sniegums nebija traģisks un tikai nedaudz atpalika no Šuplera Dinamo labākas sezonas grafika. Taču ja pavērojam, kāda ir bijusi aina iepriekšējās sezonās pēc 25 spēlēm jāatzīst nekad dinamiešiem nav bijis tik daudz punktu pēc 25 spēlēm. 

Atskaites punkts 25 spēles

2008-09

25 spēles, 32 punkti, 57:84;

2009-10

25 spēles, 30 punkti, 73:84;

2010-11

25 spēles, 34 punkti, 78:74;

2011-12 pagaidām

20 spēles, 35 punkti, 62:69; 

            Kāds var teikt punkti nav būtiskākais, galvenais ir situācija tabulā. Piekrītu, taču arī šeit pagaidām viss ir kārtībā dinamieši šobrīd ir astotajā vietā apsteidzot devītā vietā esošo Spartaku par 7 punktiem.

Tātad atveram saiti  

http://www.khlallstar.com/composition/votes.php

lai nobalsotu nospiežam uzrakstu Выбери игрока

pēc šīs darbības tev atvērsies logs kur būs jāiekopē tā „Dinamo” spēlētāja uzvārda daļa, par kuru vēlies balsot skat. attēlu.

Ja tev ir problēmas ar kirilicu tad atveram Dinamo sastāva sadaļu KHL mājas lapā

http://www.khl.ru/clubs/dinamo_r un ērti pārkopējam Dinamo spēlētāju uzvārdus ailēs. 

Balsojot neaizmirstam, ka Fjodorova komandas sastāvā varam iebalsot Edgaru Masaļski un Georgiju Pujacu. 

Aizpildām visas 12 spēlētāju pozīcijas un tad nospiežam apakšā zilo pogu Голосовать . 

Manis izvēlētais Ozoliņa komandas sastāvs

vārtsargs

Kriss Holts

aizsargi

Guntis Galviņš

Krišjānis Rēdlihs 

uzbrucēji

Miķelis Rēdlihs

Mārtiņš Karsums

Jānis Sprukts

 

Gribēju padalīties ar iespaidiem par lielisko izrādi kādu redzējām16. novembrī Arēnā Rīga!!!

Mūsu Dinamo puiši bija supermotivēti – cīnījās par katru laukuma milimetru, gūlās zem ripām, pie bortiem deva pretinieku uzbrucējiem „iekšā”! Vārdu sakot, tas bija tas DINAMO, kādu mēs gribam redzēt. Pirms spēles nolēmu beidzot nopirkt Dinamo kreklu un izvēlējos 8. numuru, jo Sandi daudzi pēdējā laikā smagi kritizē (patiesības labad jāsaka, ka Sanda kreklu jau biju nodomājis pirkt pēc mača ar Vitjaz). Pašam liekās, ka es it kā pastarpināti tādā veidā atbalstīju mūsu kapteini… un Sandis bija viens no labākajiem. Iemeta trešos vārtus, atdeva piespēli, ko vēl vajag pilnai laimei! Tik pat laimīgas, kā es šķiet, bija divas bērnudārza vecuma dvīnītes, kas sēdēja man aiz muguras ar Miķeļa Rēdliha un Mārtiņa Karsuma krekliem – abi taču guva vārtus!!! Vispār jau Sprukta maiņa visu spēli „ģērba laukā” miljonārus kā skolas puišeļus. Patikās cik ātri vairākumā kustējās ripa. Arēnā atmosfēra bija vienkārši lieliska – līdzjutēji bļāva cik spēka, brīžiem gan mulsdami kad tika vilcināts ar trešo un ceturto vārtu ieskaitīšanu. Daudziem saldais ēdiens bija viesu trenera Ržigas noraidīšana spēles nogalē. Tomēr jāsaka visu cieņu Milošam, kurš hokejā ir ar visu sirdi un dvēseli! Šādi harizmātiski cilvēki veido to neaprakstāmo hokeja atmosfēru kādu mēs gaidām katrā spēlē. Arēnā tika skandēts arī „Cipa, Cipa” , kas gan šoreiz nepalīdzēja, ja atceramies 15 sekundes līdz spēles beigām… tomēr uzvara papildlaikā arī deva neaprakstāmas emocijas, kas cerams nenoplaks hokejistiem arī svētdienas spēlē pret tiešo konkurentu Spartak! 

Šī bija lieliska uzvara – dāvana valsts svētkos,

Paldies Dinamo! 

Priekā! 

Jūsu Bitītis Mātovs

Gadiem izkopta stabilitāte

Ja  atceramies retrospektīvā 2008-09 sezonu un tad arī visas nākamās, mūsu acīm paveras apbrīnojama stabilitāte Dinamo sniegumā. Pirmajā sezonā 20 spēles – 32 punkti,  otrajā 20 spēles – 20 punkti, trešajā 20 spēles- 31 punkti, ceturtajā 20 spēles- 27 punkti (skat. vairāk Edgara bloga ierakstā). Mainās spēlētāji, treneri, taktika, bet Dinamo rudenī turpina stabili rādīt nestabilu spēli!

Šī muļļāšanās no vienas puses ir pamatīgi nokaitinājusi lielāko daļu Dinamo fanus no otras puses iesēj tādu kā pašpārliecinātību: gan jau pavasarī atkal ieleksim play off. Šķiet, ka šāda pārliecība ir pielipusi arī Dinamo spēlētājiem, kas īpaši nesaspringst rudenī, taupot spēka rezerves pavasara play off. Piekritīsiet, tāda attieksme ir līdzvērtīga spēlēšanai ar uguni, vai ne? Jā tā turpināsim agri vai vēlu mums būs jāpaliek gribot un Dinamo vietā play off spēlēs mērķtiecīgais Lev vai kauties pārstājušais Vitjaz.

Treneris aug

Nemaz tā negribas atcerēties ne pēdējo izbraukumu ne arī mājas spēļu sēriju. Katrā ziņā Pekkas krāšņās preses konferences disonē ar viņa spēles vadīšanas stilu. Līdz pat pēdējām mājas spēlēm, Pekka stāvēja uz komandtiltiņa, kā vientuļš ērglis klints malā, ne ar vienu grimasi nenododams jeb kādu vēstījumu komandas spēlētājiem. Bet vajadzēja! It īpaši spēlē pret Torpedo, kad kādas 7 min pirms spēles beigām, ļoti vajadzēja sapurināt spēlētājus! Pekka pauzi nepaņēma – rezultātā zaudējums! Rīgas spēlēs Pekka jau sāka uzvesties aktīvāk, cerams, ka tas ir mērķtiecīgs spēles vadīšanas stila pavērsiens nevis bezspēcības izraisīti nervu izlādes uzplūdi. Izskatās, ka tieši „aktīvais Pekka” varētu vairāk noskaņot hokejistus kā „dziļdomīgais”. Starp citu spēle ar Torpedo bija tipiski „šuplerisks” hokejs. Izskatās, ka Pekka vairs neskrien ar galvu sienā, bet mēģina katrai sāncenšu komandai piemeklēt pretargumentus. Rezultātā redzam dažādu hokeju Dinamo izpildījumā, sākot no agresīvas spēles pa visu laukumu, līdz pat superpiesardzīgam hokejam no aizsardzības.

Spēku un emociju izsīkums

Spēlē ar Severstaļ bija nožēlojami skatīties uz mūsu hokejistierm. Sprukta trijnieks nevar visu laiku joņot kā dinamomašīnas un pēdējā spēlē pirms pauzes vairs arī īpaši necentās uzspiest pretiniekam savu spēli. Turklāt, visvairāk no maiņas krita ārā pats centra uzbrucējs. Arī pārējos virknējumos ir problēmas: Cipulis škiet pats vairs netic, ka var trāpīt, Vargs pelna vienu noraidījumu pēc otra, konjunktūras manevros sapinies jaunais Podziņš, Holta bravūrība plok no spēles uz spēli, kapteinim spēle ar Severstaļ beigās bija jāvēro no soliņa..

Ko darīt?

Pekka strādā un meklē par to šaubu nav. Man personīgi ļoti pozitīvs liekas Nieminens. Ja Ville atgūs sportisko formu, tad mums būs reāls triecienspēks, turklāt viņš ir spēlētājs, kas grib uzvarēt, grib cīnīties! Šī „gribēšana” būtu jārada arī pārējos. Vajadzētu izskatīt iespēju blakus Karsumam un Miķelim pielikt Lundmarku.  (Sprukts pēdējās spēlēs triecienmaiņu velk uz leju). Spruktu varētu savienot atkal ar Ankipānu. Pie ceturtajiem aizsūtīt Cipuli, savukārt uz augšu pavilkt Luceniusus. Kapēc Luceniusam nav golu? Bet apskatāties ar ko viņš spēlē! Gan Podziņš gan Štāls ir labi cīnītāji, bet, tajā pašā laikā tipiski 4 maiņas spēlētāji, kas nevar gudri izkombinēt un iedot partnerim labu piespēli. Rezultātā spēlējot enerģijas maiņā, Luceniusam nemaz nav izdevību pašam gūt vārtus, lai gan spēli viņš lasa perfekti, ko pierāda arī viņa rēķinā esošais rezultatīvo piespēļu skaits.

Gaidām kad atveseļosies Saša Ņiživijs. Pašlaik mūsu uzbrukumi, lai gan brīžiem izvēršas masīvi un aktīvi, tomēr tajā pašā laikā tie ir primitīvi un pretinieku aizsardzībai viegli atšifrējami. Tāds tipisks „vācu hokejs” mūsu izpildījumā. Sašas nestandarta piespēles un apvešanas spējas, varētu ienest jaunas vēsmas Dinamo spēles zīmējumā.

Kapteiņa aizstāvībai

Daudzi, ļoti daudzi ir gatavi Sandi ar ragaviņām sūtīt uz mežu. Jā iepriekšējās 2 sezonas bija labākas, bet tik un tā Ozoliņa faktors ir ļoti būtisks kolektīvā ko mēs saucam par DINAMO RĪGA! Ja nebūtu tādu leģendāru un savdabīgu spēlētāju kāds ir Sandis, tad mēs ne ar ko neatšķirtos no tādām „pelēkajām” līgas komandām kā piemēram, Ņeftehimik vai Jugra. Sabalansētas, bet neizteiksmīgas komandas, kurās nav tādas rozīnītes kāda Dinamo komandā ir Sandis. Priecāsimies, ka vēl vismaz šosezon redzam mūsu leģendu uz ledus. Viņa lielisko slidojumu, spēles izpratni un cīņassparu īstie fani novērtēs vienmēr, pat, ja veterānam neveicas vairs tik labi kā iepriekš.

Par Ozo, par Dinamo!

Jūsu Bitītis Mātovs

Vakar arēnā rīdzinieki piedzīvoja šīs sezonas 10 zaudējumu pamatlaikā, kurš atšķirībā no spēles pret Omsku reti kuram radīja pozitīvas emocijas.

            Kā jau parasti, arī šoreiz rīdziniekiem lielākās problēmas radīja augumā garais pretinieku vārtsargs. Kā sprieda gudri vīri arēnas gaiteņos, garajiem samest var tikai viņus izraustot ar ātrām piespēlēm, kamēr dinamiešu vairākuma izspēlē bija palēna, faktiski bez diagonālajām piespēlēm, bieži izdarot metienus no zilās līnijas situācijās, kad vārtsargam priekšā nebija neviena mūsu spēlētāja.

            Ko tad tādu izdarīja Čerepoveca? Citējot vienu latviešu klasiķi „nothing special”. „Severstaļ” hokejisti mērķtiecīgi radīja burzmu vārtu priekšu, Holts bieži neredzēja metiena izdarīšanas brīdi, savukārt metienu pielabošana gaisā, šķiet Čerepovecā tiek rūpīgi atstrādāta treniņos, jo ripa regulāri mainīja savu lidojuma trajektoriju aizskarot viesu hokejistu nūjas.

            Iemesls vājajam uzbrukumam pēdējās spēlēs pirmkārt meklējams pašos rīdziniekos. Joprojām bīstams uzbrukumā ir tikai Sprukta trijnieks, Ozoliņam kājas paliek lēnākas (liek par sevi manīt nepilnvērtīgā pirmssezonas treniņnometne). Arī sāncenši mūs sāk atkost, spēlē ar Omsku bija labi redzams, kā visu laiku divi omskieši uzmana Miķeli. Tāpat „Avangard” hokejisti bija veiksmīgi izpētījuši, cik ļoti lēna ir mūsējo saspēle vairākumā un agresīvi spēlējot mazākumā bieži pilnībā paralizēja mūsu vairākuma izspēli.

Risinājumi?

Iespējams ir jādod papildus no spēlēm brīva nedēļa Sandim, lai viņš var atgūt fizisko formu un jācer uz Niživiju un Lundmarku, kuriem atgriežoties vajadzētu uzlaboties spēlei uzbrukumā. Iespējams uz kādām 5 spēlēm uz Liepāju jāaizsūta tie mūsu uzbrucēji, kuri spēlējot 2. un 3. maiņā joprojām nav spējuši gūt savus pirmos vārtus. BAČ līmenī jau nu vajadzētu atgūt „vārtu garšu”. Taču nevar noliegt, ka, lai uzbrucējs atvērtos viņam vajag pareizos partnerus. Blakus Vasiļjevam mēs redzam pavisam citu Cipuli un blakus Džeriņam un Bukartam pavisam citu Meiju. Redzot cik labi saprotas ziemeļnieki Nieminens ar Varju iespējams, viņiem klāt jāpieliek Lucenius, jo, lai arī ar vārtu gūšanu šim jaunietim pagaidām nevedas, liela daļa no Podziņa bīstamajiem momentiem ir izveidojušies tieši pēc viņa piespēlēm.

Šīs sezonas sākumā daudzi ar cirvi ir skaldījuši ne tikai Peku, kurš vēl nesaprotot vietējos spēlētājus, leģionārus, kuri šogad esot kā veci opeļi, vietējos spēlētājus, kuri nespējot izpildīt Rautakalio sistēmu u.t.t. Dažs labs kategoriskāks jau ir paziņojis, ka Šuplera nenoturēšana esot bijusi gadsimta kļūda.

 Objektivitātes dēļ paskatīsimies, kā tad Rīgai ir klājies iepriekšējās sezonās pēc 20 aizvadītām spēlēm.

Ja analizējam gūtos punktus, tad redzam, ka šobrīd Rautakalio nedaudz atpaliek no Šuplera 1. un 3. sezonas. Taču izcīnot tuvākajās 5 spēlēs 8 punktus Peka var izvirzīties priekšā Šuplera iepriekšējo sezonu punktu grafikam un pielikt pagaidām punktu runām, ka Dinamo šajā sezonā izslēgšanas spēles nespīd.