Veselovs: „Toreiz Ozoliņu uzskatīja par neperspektīvu…”

Sibīrietis Aleksandrs Veselovs ir viens no tiem retajiem hokejistiem, kurš Viktora Tihonova vadībā uzspēlēja ne tikvien Rīgas „Dinamo”, bet arī superkluba CSKA sastāvā. Veselovs bija pirmais, kurš iestaigāja ceļu uz Iževsku – vietu, kur vēlāk izveidojās plaša bijušo „Dinamo” spēlētāju kolonija.

Aleksandrs Veselovs ievada uzbrukumu

– Vai nekad neesat nožēlojis to, ka liktenis jūs atvedis līdz Rīgai?

– Nē, kāda gan var būt nožēla? Mums sibīriešiem, urāliešiem, nav ko slēpt, Rīga bija ārzemes.

– Vai tiešām pat 70. gados tas bija tik jūtams?

– It visā. Rīgā bija daudz kafejnīcu, kinoteātru. Rietumi bija jūtami arī uzvedībā, kultūrā, sadzīvē. Tas bija nesalīdzināmi. Braucot ar vilcienu, bija redzams, ka lauki ir nokopti. Ja neko tamlīdzīgu agrāk neesi redzējis, tas atstāj iespaidu. Krievijā daudzviet viss tā arī ir palicis pa vecam. Protams, ja pirms tam es būtu pabijis Šveicē, viss šķistu mazliet savādāk…

– Kur jūs kā hokejists tikāt pamanīts?

– Tas bija 1976. gadā Sibīrijas zonas finalsacensībās Angarskā. Tolaik spēlēju Tomskas bērnu un jaunatnes sporta skolā. Kad treneris Ēvalds Grabovskis mani uzraunāja, sākumā pat īsti neticējus, jo mums Sībīrijā visādu selekcionāru bija daudz. Netālu bija hokeja pilsētas – Novosibirska, Ustjkamenogorska.  Valdīja uzskats – ja esi sibīrietis, tad tev jāspēlē savā pusē. Turklāt mani jau sāka aicināt uz Tomskas „Jantarj” meistarkomandu…

– Sibīrijā ir sastopams dzintars?

– Varbūt kāds no komandas vadītājiem kādreiz bijis baltietis? Tai jau sen ir tāds nosaukums. Komanda pastāv arī šobrīd.

Tā es 17 gadu vecumā, daudz nedomādams, devos uz Rīgu. Kopumā mēs bijām 15-20 cilvēki. Starp viņiem arī Antipovs no Pavloposadas, Koržilovs un Sokolovs no Elektrostaļas, Vikulovs no Novokuzņeckas, Kramskojs no Taškentas un citi. Mūs paņēma kā rezervi abām Latvijas komandām – „Dinamo” un „Latvijas bērzam”. Dzīvojām Mežaparkā.

– Vai bija grūti adaptēties?

– Tas bija laiks, kad Viktors Tihonovs „Dinamo” strādāja pēdējo sezonu. Sagatavošanas līmenis bija ļoti augsts. Daudzi to neizturēja. Tihonova un Grabovska skola bija viena spēcīgākajām. Tā vēl tagad strādā – Bikovs, Homutovs, Vorobjovs, Krikunovs, Znaroks strāda pēc viņu metodēm – izspiež no spēlētājiem visu līdz pēdējam un tad skatās, kurš ir dzīvs. Šajā ziņā nekas nav mainījies.

– Jūs var uzskatīt par Grabovska cilvēku?

– Tā var teikt par visu plejādi, kas atnāca līdz 1980. gadam – bez jau minētajiem tajā bija arī Dobrohotovs, Golubovičs, Borzovs… Līdz 1978. gada vidum spēlēju „Latvijas bērzā”, bet savu pirmo spēli „Dinamo” aizvadīju 1977. gadā Kazaņā „Sovetskij sport” turnīrā. Mani salika maiņā ar Balderi un Vorobjovu.

– Jaunam hokejistam spēlēt uzreiz vienā maiņā ar Balderi ir liels pārbaudījums.

– Jā, tas nedaudz spieda uz apziņu. Viņš tobrīd jau bija neapstrīdams līderis, tāpēc prasības bija ļoti augstas. Treneris mūs jaunos pārbaudīja. Un ja reiz esi izgājis laukumā, ir jāspēlē.

– Vai Grabovskim izdevās noturēt Tihonova stingro līniju? Viņš tomēr ir cita tipa cilvēks…

– Tas ir pēc principa – sliktais un labais policists. Viens treneris uzliek lielas slodzes un pasaka otrajam – tu mazliet viņiem iedod atlaidi. Tomēr es neteiktu, ka Grabovskis atlaida grožus. Tieši otrādi – viņš vēl krasāk sāka pielietot savu metodiku. Tāpat kā Tihonovs viņš ar mums skrēja krosiņus, bija spēlējošais treneris. Respekts bija par visiem 100%. Šis jautājums pat nav apspriežams.

– Sibīrieši ir tieši ļaudis, kas parasti saka visu acīs. Vai bija kas tāds, kas jums Rīgā nepatika?

– Tas jau bija trenera Jurzinova laikā. Mums no nekā radās neliels konflikts. Gatavojos kāzām. Ar treneri vienojos, ka tās nosvinēšu spēļu pauzē – 10. janvarī.  Jurzinovs ar PSRS izlasi aizbrauca uz ārzemēm. Palika otrais treneris Mihails Beskašnovs. Komandas biedrus sākumā vispār negribēja laist uz kāzām, pēc tam tomēr atļāva. Viņi sēdēja kā kāzu ģenerāļi… Es saku trenerim: „Nu tak ļaujiet zēniem kaut glāzi šampanieša pacelt!” Nekas traks nebūtu, triju dienu laikā viss izskalotos. Starp citu, tieši tajā laikā kāzas svinēja arī „Spartak” spēlētājs Jevstifejevs. Mums ar „Spartak” 13. janvarī  bija paredzēta draudzības spēle. Viņi Rīgā ieradās paģiraini, izgāja laukumā un mūs apspēlēja. Pēc tam ar spartakiešiem smējāmies – meistarību jau nodzert nevar. Es biju gatavs šajā spēlē piedalīties, bet Beskašnovs teica: „Tu atpūties, tev bija kāzas!” Biju neizpratnē…

– Sanāk, ka treneri jūs sodīja par to, ka precējāties?

– Gluži jau nesodīja, bet es jutu, ka pēc tam mani arvien retāk laiž laukumā, liek citās maiņās.

– Tas ir iemesls, kāpēc jūs aizgājāt uz Iževskas „Ižstaļ” – komandu, kura ar laiku izveidojās par bijušo Rīgas „Dinamo” spēlētāju koloniju.

– Es ieliku ceļu, jo aizgāju pirmais. Pēc tam arī Vikulovs, Beresņevs, Golovkovs, Karpinskis…

– Ja Rīgā guvāt pa astoņiem vārtiem sezonā, tad Iževskā – 17, 16 un pat 22…

– Iževskā bija ļoti labs kolektīvs. Un ļoti pareiza trenera domāšana. Roberts Čerenkovs bija novators, kurš labi apvienoja gan treniņa procesu, gan cilvēcisku pieeju. Ne velti Tihonovs viņu vēlāk pieaicināja uz PSRS izlasi. Čerenkovam piemita rietumu domāšana. Viņš teica: „Zēni, vai jums vajag atrasties treniņnometnē? Ja vēlaties, varat doties pie ģimenēm! Taču atcerieties, rīt ir spēle. Ja mājās kāds traucē, bērni raud un gribas atpūsties, brauciet šurp.” Neviens netika piespiests. Un visi laikā ieradās.

– Iževska būtu piemērota igaunim Tītam Lambinam, kurš Rīgā pavadīto laiku atceras kā katorgu…

– Mēs visi dzīvojām vienā laikā, vienādos apstākļos. Pēc tam Tīts ari CSKA tā īsti neiedzīvojās. Jo vajag strādāt, sevi piespiest. Treneris teica: „Klausies, Tīt, ja tu neproti labi slidot atmuguriski, vajag mācīties! Ja uzskati, ka māki, tad kāpēc pretinieks tevi apskrien? Ar tevi neviens te neauklēsies, te ir augstākā līga! Ja negribi, brauc uz savu Tallinu!

– Tihonovs tomēr gan Lambinam, gan Hatuļevam pievērsa īpašu uzmanību.

– Šie zēni tā arī nesaprata to, ko Dievs viņiem devis. Pēc potenciālajām iespējām neviens nevarēja līdzināties Hatuļevam. Es uzskatu, ka Viktors spēlēja labāk nekā PSRS izlases aizsargi Fetisovs un Kasatonovs. Bet salīdziniet – Fetisova un Hatuļeva raksturus! Fetisovam bija neatlaidība, cita attieksme pret darbu. Arī viņš varēja iedzert, bet darbs vienmēr bija pirmajā vietā. Viktoram pirmajā vietā bija atpūta. Uzskatu, ka Latvijā Hatuļevs pēc Baldera bija otrais izcilākais spēlētājs. Spējīgāks pat par Sandi…

Starp citu, ar Sandi mēs savulaik saskārāmies, spēlējot „Ķekavā”. Treneris Grabovskis 16 gadīgo Ozoliņu „atkabināja” no jaunatnes izlases, apgalvojot, ka viņš ir neperspektīvs. „Ķekavā” Sandis spēlēja uzbrukumā. Reiz viņam teicām: „Klausies, mums trūkst aizsargu, paspēlēsi aizsardzībā?” Jau pēc gada, diviem Sandis spēlēja PSRS jaunatnes izlasē un vēlāk – arī NHL.

– Varbūt Grabovska skarbā nostāja bija laba profilakse un Sandim tā nāca par labu?

– Ja cilvēkam pasaka, ka viņš ir neperspektīvs, daudz ko nosaka raksturs. Ja cilvēkam tas ir, raksturs izpaudīsies neatkarīgi no tā, kur viņš spēlē – vai „Ķekavā” vai citur.

– Atgriezīsimies pie jūsu rezultativitātes Iževskā. Viena lieta ir pretimnākošs treneris. Bet vajag mācēt arī gūt vārtus…

– Man bija labi partneri – Abramovs un Vahruševs. Rezultativitātes ziņā mēs tikai nedaudz atpalikām no Makarova, Larionova un Krutova maiņas.

– Varbūt Rīgā Jurzinovs īsti nespēja saskatīt jūsu spējas un nesalika kopā ar īstajiem partneriem?

– Nē, vienkārši zvaigznes nenostājās pareizi. 1980. gadā „Dinamo” mums bija ļoti laba maiņa – Antipovs, Golubovičs un es. Tobrīd pēc Deņisova, Serņajeva un Abalmasova tā stabili bija otrā maiņa. Kad Jurzinovs atnāca uz Rīgu, Antipovu un Goluboviču paņēma uz Maskavu. Mūsu trijnieks izjuka. Tieši pirms čempionāta es paliku viens, pie sasistas siles…

– Ka jūs nokļuvāt CSKA?

– 1985. gadā pēc trijām Iževskā pavadītajām sezonām nonācu interesantā situācijā. Izrādījās, ka Tihonovam ar Jurzinovu manā sakarā bija separātas sarunas. Man vajadzēja atgriezties Rīgā, viss jau bija sarunāts. Jurzinovs teica: „Viss, mūsu domstarpības ir beigušās, es tevi nebiju novērtējis…”

Man aizvainojuma nebija, Iževskā pavadītais laiks bija nācis par labu. Rīga ir mana pilsēta, kur ir mana ģimene un bērni. Protams, ka nolēmu braukt atpakaļ! Tā kā arī „Ižstaļ” treneris Čerenkovs tika aicināts uz „Spartak”, mēs korekti šķīrāmies.

Taču negaidīti zvanīja Jurzinovs un teica: „Vai tu nevarētu vienu gadu paspēlēt CSKA? Viktors Vasiļjevičs lūdz…” Teicu – bet ja man nesanāk, tas ir cits līmenis – visi izlases spēlētāji. Jurzinovs: „Vajag palīdzēt!” Pēc tam atbrauca pats Tihonovs. Saku: „Ja ko ne tā izdarīšu, jūs mani „nodursiet”. Tomēr vienojāmies, bet ar nosacījumu – man jāspēlē, nevis jāsēž rezervē.

Treniņnometnes CSKA bija ellīgas. Jau Kandavā tās bija grūtas, bet tur… Maskavā gan bija labāka medicīniskā uzraudzība. Tā kā bija lielas slodzes, mums baroja ar vitamīniem. Protams, atļautajiem… Maskavā es sapratu – jā, CSKA spēlētājiem ir daudz lauru, bet es redzēju, ar kādu darbu tas tika panākts.

– Jums bija visai labi rādītāji – 18 mačos pieci vārti un divas piespēles.

– Spēlēju kreisajā malā, Nikolajs Drozdeckis pa labi, Ireks Gimajevs centrā. Pirmajā spēlē pret Gorkijas „Torpedo” guvu divus vārtus. Nākamajā – atkal vārti un piespēle. Ieejam ģērbtuvē, bet Koļa man saka: „Saņa, tu mani atvaino! Es esmu izlases spēlētājs, bet tu iemet vairāk… Atbildēju: „Ja spēlējam, tad spēlējam. Kad varēšu, iedošu piespēli un tev kumosu neatraušu. Ireks šajā ziņā bija radošāks…

– Rezultātā Drozdeckis jums vairs piespēles nedeva…

– Jā, stāvu „petakā” viens, bet piespēles nav…

– Treneris šajā situācijā klusēja?

– Ko treneris var izdarīt Nopelniem bagātajam sporta meistaram, izlases spēlētājam? Koļa ļoti gribēja tikt maiņā, kurā spēlēja Bikovs un Homutovs.

– Vai Tihonovs savu solījumu izpildīja un pret jums izturējās korekti?

– Visu, ko solīja, viņš izpildīja. CSKA sastāvā visai labi aizvadīju arī aizokeāna sēriju ar NHL komandām, gūstot vienus vai pat divus vārtus. Tihonovs teica: „Varbūt vēl paliksi? Būsi pie manis trešajā maiņā!” Tomēr beigās vienojāmies, ka es sezonu nenospēlēšu līdz galam un jau martā pārcelšos uz Rīgu. Uz CSKA tobrīd sāka nākt jaunā paaudze – Kamenskis, Fjodorovs. Bet es braucu uz Rīgu un gatavojos jaunajai sezonai.

Rīgas „Dinamo” fanu klubs

Rīgas “Dinamo” 70. gadu nogales modelis. Aleksandrs Veselovs – trešajā rindā trešais no labās.  Pirmais – maiņas partneris Vladimirs Golubovičs (nesenais “Liepājas metalurga” treneris). Otrais – Anatolijs Antipovs.

Aleksandrs Veselovs Nr. 26

Dzimis 1958. gadā.

Rīgas „Dinamo”  (1978-1982), (1986-1988), „Ižstaļ” un CSKA uzbrucējs

Raksta autors Aivars Pastalnieks.