“Dinamo” biktstēvs Jānis Kvēps

Hokeja kafejnīcas atklāšanā Vladimirs Serņajevs, ieraugot ilggadējo „Dinamo” komandas ārstu Jāni Kvēpu, iesaucās: „Tu mums esi kā svētbilde!” Atstāstot šo epizodi, Jānis neslēpj asaras. Daudziem spēlētājiem komandā viņš bija vienīgā uzticamības persona. Dakteris zina daudz. Ļoti daudz. Gluži kā biktstēvs. Bet ne visu var stāstīt.

„Dinamo” vārtsargam Vladimiram Bistrovam ripa trāpījusi pa galvu. Palīgā steidz (no labās) – Jānis Kvēps un Vjačeslavs Nazarovs, no kreisās – Helmuts Balderis.

– 1965. gadā pabeidzu medicīnas institūtu, pastrādāju Gulbenē un mani iesauca armijā. Kad pārnācu, kaut kas bija jādara – mājās sieva un mazs bērns. Satiku savu kursabiedru Māri Budovski, kurš bija ārsts TTT komandā. „Klau, futbolā un hokejā nav daktera!” – viņš teica. Vispirms devos pie futbolistiem – viņus trenēja ungārs Reže Šomlajs. Atnācu vienreiz, otrreiz – šie nevarēja izlemt. Nodomāju: „Lai iet bekot!” Hokejisti bija konkrētāki: „Nāc rīt un strādā!”. Tieši nākamajā dienā „Daugavai” bija PSRS kausa izcīņas spēle pret „Spartaku”. Dabūjām iekšā ar 0:5…

Mēs baigi švaki spēlējām. Un tad Centrālkomiteja nolēma, ka komandu pārņems „Dinamo”. Tas notika 1967. gada oktobrī Daugavas stadionā tagadējās Futbola federācijas telpās. Iekšlietu ministrs Vladimirs Alfredovičs Sēja ar ģenerāļa zelta uzplečiem bija tāds kā „Dinamo” prezidents.

– Tātad kompartija ķērās klāt Latvijas hokeja līmeņa celšanai, meklējot jaunu finansējumu?

– Jā, „Dinamo” visus spēlētājus bija iespējams uztaisīt par sporta instruktoriem, viņi varēja saņemt lielākas algas. Pirms tam hokejisti Rīgas Vagonu rūpnīcā bija noformēti kā lējēji, instrumentālisti.

– No tā izriet, ka pareizie soļi tika sperti jau pirms trenera Viktora Tihonova ierašanās 1968. gada maijā.

– Jā, bet spēles jau nebija. Sezonu komanda sāka kā „Daugava”, bet beidza kā „Dinamo” – 44 mačos savācām 15 punktus un PSRS 2. grupā izcīnījām pēdējo vietu. Komandas priekšnieks toreiz bija Alfons Jēgers, administrators Edgars Klāvs, treneri – Motls un Šūlbergs. Čehs gan pēc jaunā gada vairs nenāca ne uz vienu spēli un treniņu, it kā bija slims…

– Kāds Jānis Šūlbergs bija kā treneris?

– Toreiz Latvijā viņš bija viens no labākajiem. Pateicoties Šūlbergam, „Dinamo” kā pirmais no jaunajiem parādījās Haralds Vasiļjevs. Savukārt par Balderi Šūlbergs teica: „Viņš nekad nespēlēs hokeju, jo ir bailīgs.” Šūlbergs savu viedokli vēlāk pateica jau Tihonovam un viņš Helmutu no sākuma komandā nepaņēma. Helmuta tēvs to ļoti pārdzīvoja. Toreiz lidosta bija Rumbulā, viņš ar savu taksīti „Pobedu” mūs bieži vien tur sagaidīja un lūdza: „Aizliec kādu vārdu par to puiku! Viņš jau nav tik slikts.” Teicu – ko varēšu, to izdarīšu. Bet nemaz jau nevajadzēja runāt. Tihonovs gāja uz republikas čempionāta spēlēm un pats Balderi pamanīja…

– Ne viens vien no bijušajiem spēlētājiem, atzīstot Tihonova nopelnus, uzsver viņa skarbo raksturu.

– Bet lai viņi parāda kaut vienu treneri, kurš tāds nebūdams, ir ko sasniedzis! Es pilnīgi droši varu teikt – ja Tihonova nebūtu bijis, mūsu hokejs tagad kūņotos. Tāpat kā Igaunijā. Tas, ko viņš izdarija, ir kolosāls darbs. Jau pirmajā tikšanās reizē treneris teica: „Puiši, mēs spēlēsim augstākajā līgā! Ja jūs man ticēsiet…” Tas bija mūsu zilais sapnis.

Neviens tam neticēja. Hokeja sabiedrība pretojās – jūs ko, galīgi idioti esat? Divreiz dienā trenēties? Jūs nodzīs kā zirgus!” Taču jau pirmajā sezonā „Dinamo” 2. līgā ar visiem cīnījās kā līdzīgi un ieguva trešo vietu. Tos, kuri negribēja strādāt, viņš izmeta. Pirmajā sezonā tādu bija vesela kaudze…

– Starp viņiem diemžēl bija daudz vietējo. Vai trenera attieksmē bija jūtams nacionālais aspekts?

– Noteikti nē. Visu izšķīra spēles līmenis un gribēšana strādāt. Daudzi uzskatīja, ka tas, ko dara Tihonovs, ir aplams. Bet dzīve pēc tam visu pierādīja.

– Kuri bija tie dumpinieki? Bušs, Salcēvičs?

– Daļēji jā. Pamatā tie bija vecie spēlētāji, kuri jutās kā līderi. Jurāns, Ansveriņš… Jurānu izmeta par to, ka viņš treniņā Alma-Atā bija apsēdies… tur bija tādi klucīši. Tihonovs: „Ko tu te dari?” „Man ir garlaicīgi, esmu nosalis.” Jurānam par savu naudu bija jāpērk biļete un jālido mājās.

– Vai arī Kārlis Apsītis bija starp opozicionāriem?

– Sākumā noteikti.

– Tomēr komandas kapteinis Gunārs Krastiņš izvēlējās citu ceļu.

– Krastiņš negāja ar viņiem kopā, Gunārs atbalstīja Tihonovu.

– Vai starp latviešiem viņš bija vienīgais?

– Vēl arī Juris Liepiņš, Anatolijs Micītis. Jaunie – Andris Hendelis un citi bija par Tihonovu, jo viņi gribēja spēlēt. Pretim runāt liedza arī tas, ka hokejistiem palielināja algas. Agrāk bija 70-80 rubļi, bet tagad, piemēram, Hašekam (Micītim – red.) uzreiz 200.

– Ja dumpiniekiem būtu cita attieksme, viņi noteikti „Dinamo” spēlētu ilgāk?

– Nu dabiski.

– Tihonova metodes bija nežēlīgas. Vai jums kā ārstam pret tām nekad nav bijusi iekšēja pretestība?

– Ir bijusi, bet ar viņu cīnīties bija bezjēdzīgi. Tihonovs, piemēram, neļāva treniņos dzert ūdeni. Arī pats nedzēra. Pat Kandavā. Vismaz kādas piecas sezonas bija šāda kārtība. Es ūdeni  čaļiem nesu slepus. Tihonovs uzskatīja, ka no tā ir smags vēders, slodze sirdij, bet slāpes esot tikai iedomātas.

Toreiz daudzi tā domāja, kaut gan zviedru prese rakstīja, ka ūdens piesātina, sirdij vieglāk pumpēt šķidras, ne sabiezinātas asinis. Tad negaidīti notika pavērsiens. Reiz, kad spēlējām Gorkijā, Tihonovu saķēra kolika – nierakmeņu lēkme. Naktī aizbraucām uz apgabala slimnīcu un es vietējam dakterim teicu: „Pasaki viņam, ka tā nevar! Šķidrums ir jādzer!” Arī es šo domu pilināju. Un Tihonova attieksme kardināli mainījās.

– Spēlētāji atzīst, ka slodzes brīžiem bijušas tik pārmērīgas, ka pēc treniņiem urīna vietā čurājuši asini…

– Daudziem tas nebija. Varu minēt tikai vienu konkrētu gadījumu – ar Kļinšovu. Ja tas būtu gadījies vairākiem, viņi skrietu pie manis. Toreiz no Maskavas nāca aplami normatīvi – 4 x 400 metri bija jāskrien ar minūtes pauzi, iekļaujoties 70 sekundēs. Vieglatlētam tas nav nekas, bet hokejistam ar viņu masu – šausmīgs normatīvs. Treneri dažkārt lika skriet arī 5 x 400 metrus. Te parādījās pārslodze. Asinsrite nierēs bija tik strauja, ka organisms sāka skalot ārā sarkanos asinsķermenīšus.

– Jūs spēlētājiem bijāt tāda kā uzticamības persona?

– Noteikti. Viņi daudz ko stāstīja par savam lietām.

– Bijušais aizsargs Tīts Lambins jums pārmet to, ka esat piedalījies Tihonova režīma balstīšanā.

– Bet kur tad citur es varēju piedalīties? Es taču to nenoliedzu.

– Vai pārlieku stingrais režīms un slodzes neveicināja daudzu hokejistu nodzeršanos? Tikuši brīvībā daudzi meklēja atslodzi alkoholā…

– Var jau būt, ka te ir daļa taisnības. Bet no otras puses – kāpēc nenodzērās Vasiļonoks, Balderis un daudzi citi?. Viss ir atkarīgs no cilvēka. Es taču arī neesmu nodzēries.

– Kuri no spēlētājiem atļāvās trenerim iebilst?

– Balderis. „Tu vakar ļoti vāji spēlēji!” – teica treneris. „Es normāli spēlēju!” – atbildēja Helmuts. „Nē, tu spēlēji šausmīgi! Turi muti vai ej ārā, jop…” „Ej pats nah…” Tas notika publiski visas komandas priekšā. Balderi izdzina no sapulces. Pēc tās Helmuts piegāja pie Tihonova un atvainojās, arī treneris atvainojās un konflikts bija beidzies.

Vēl bija arī Odincovs – viņš bija pirmais, kuru no „Dinamo” paņēma PSRS junioros. Tihonovs  teica – tev jāstāv metru no zilās līnijas, jo īpaši vairākumā. Odincovs demonstratīvi to nedarīja. Tihonovs pieslidoja un no visa spēka ar nūju gāza pa potītēm – tā viņš audzināja. Varēja iedot arī pa galvu.

Atceraties, „Dinamo” Maskavā vinnēja CSKA ar 8:6. Pēc otrā perioda rezultāts bija 2:5. Tihonovs iegāja ģērbtuvē, sakampa Durdinu aiz krūtīm. Vēl šodien atceros to skaņu, kā Durdina galva sitas pret betona sienu. „Tu spēlēsi vai nē? Es tevi aizsūtīšu pie baltajiem lāčiem!” Trešajā periodā Durdins jau pirmajā maiņā izgāja laukumā. Kā uzvarēja centra iemetienu, tā aizskrēja līdz Tretjaka vārtiem – 3:5. „Dinamo” pēdējo trešdaļu vinnēja ar 6:1. Skatītāji nesaprata, kas notiek…

– Vai brīdis, kad „Dinamo” aizsargam Ulvim Katlapam Rīgā ar slidu tika pārgriezts kakls, bija smagākā epizode jūsu ārsta praksē?

– Tā bija smaga pēc skata. Beļavskis kritienā uz ar slidu trāpīja pa kakla jūtīgo ādu. Brūce izskatījās plata un gara – bīstama tādā ziņa, ka atradās tuvu miega artērijai.

– Arī Balderis maiņas biedram Vorobjovam ar slidu ir pārgriezis degunu…

– Tas bija vēl pirmajā līgā. Helmuts krita, kājas atradās gaisā, bet Vorobjovs bija pieliecies… Ļoti nepatīkams gadījums notika sporta pilī, kad mūsu aizsargs Ļovočkins draudzības spēlē ar kreiso aci uzkrita uz slidas asā gala. Toreiz slidām puļķu nebija.

Smags bija Hatuļeva gadījums, kad viņš, slidojot pilnā ātrumā, izsita vārtus un salauza trīs šķērsizaugumus zem muguras. Viktoram traumatoloģijas institūtā mēnesi bija jāguļ uz dēļiem. Arī diviem tiesnešiem – Zaharovam un Kozinam – spēles laikā esmu plecus „ievilcis” atpakaļ vietā.

– Kuri brīži hokejā jums ir sagādājuši vislielāko gandarījumu?

– Tā ir „Dinamo” otrā vieta PSRS čempionātā. Latvijas izlases iekļūšana A grupā. Un olimpiskā kvalifikācija, kad apspēlējām baltkrievus. Taču vislielākā nelaime bija tad, kad iepriekšējā olimpiskajā ciklā baltkrieviem zaudējām ar 1:4. Mums bija tik laba komanda. Visiem bija šausmīga vilšanās. Žoltoks pat raudāja. Viņš gatavojās doties pāri okeānam un teica: „Es nevaru iedomāties, kā jūs pēc šī zaudējuma te dzīvosiet!”

– Vai Sergejam problēmas ar sirdi bija arī jaunībā?

– Nebija. Problēmas sākās tur. Viņš atlidoja un teica, ka netic tam, ko saka ārsti Amerikā. Jautāja, vai varu noorganizēt kārtīgu izmeklēšanu. Ieliku viņu kardioloģijas centrā. Nekas neuzrādījās. Bet aritmija ir tāda lieta, kas var iestāties pēkšņi…

No labās: Jānis Kvēps, Mihails Vasiļonoks, Edgars Rozenbergs, Boriss Ponomarjovs un Mihails Deņisovs.

Jānis Kvēps

Dzimis 1940. gadā.

Latvijas izlases un Rīgas „Dinamo” (1967-1991) ārsts.

Rīgas „Dinamo” fanu klubs

Raksta autors Aivars Pastalnieks.