„Spartak” arī toreiz bija mūsu klients

Mihails Abalmasovs Rīgas „Dinamo” nospēlēja 11 sezonas. No tām ilgus gadus – maiņās, kuras saskaņā ar treneru taktiskajām iecerēm „taisīja” rezultātu. „Man bija labs metiens, vajadzēja tikai, lai kāds pienes „ieročus,” teic Mihails.

Divi Mihaili – Abalmasovs (no kreisās) un Vasiļonoks.

– 1975./76. gada sezonu „Dinamo” uzsāka ļoti neveiksmīgi – ar pieciem zaudējumiem. Es tolaik spēlēju pirmajā līgā Ustjkamanogorskas „Torpedo” komandā – tur bija arī Boriss Aleksandrovs, bet vārtus sargāja Nabokovs – tas pats, kura dēls Jevgēņijs tagad NHL stāv kā zvērs. Acīmredzot tēvs dēlu ir labi satrenējis. Puika toreiz tikai piedzima un mēs to vēl apslacījām.

Reiz pēc turnīra „Akmens ziediņš”, kas notika Sverdlovskā, es ap pusnakti gāju uz viesnīcu un ievēroju, ka pie durvīm stāv treneris Ēvalds Grabovskis. „Es jūs gaidu,” viņš teica un piebilda: „Vai tad jums 23 nav jābūt gultās?” „Torpedo” toreiz bija brīvāks režīms. Grabovskis piedāvāja: „Vai nevēlaties paspēlēt Rīgā?”

– Un jūsu atbilde?

– Tas bija tik negaidīti, ka teicu – man jāpadomā, vajag parunāt ar sievu. Pēc nedēļas viņš atbrauca vēlreiz. Un es, lai iepazītos ar Rīgas komandu, devos tai līdzi izbraukumā uz Novosibirsku un Čeļabinsku. Starp citu, tieši toreiz Novosibirskā notika tā slavenā spēle, kuras laikā pēkšņi nodzisa gaisma un skatītāji „Dinamo” spēlētājus apmētāja ar visu, kas trāpījās pa rokai.

Pirmais mačs man bija paredzēts 10. oktobrī Rīgā pret Maskavas „Spartak”. Man iedeva jaunu firmas „KOHO” formu – kā gladiatoram. Mums Kazahstānā tādu nebija. Tihonovs jautāja: „Esi gatavs?” Jā! Mani salika vienā maiņā ar Helmutu Balderi.

„Spartak” spēlētājs Rudakovs pirms spēles pajautāja: „Bail nav? Ar ko kopā spēlēsi? Ar Balderi?” Rudakovs deva padomu: „Kad Helmuts skries, tu uzmet caur bortiņu tādu vieglu piespēli. Viņš taranēs aizsardzību, bet tu skrien pakaļ un patusējies vārtu priekšā…”

– Pretinieka spēlētājs deva padomu, kā spēlēt pret viņa komandu?

– Rudakovu pazinu kopš laikiem, kad viņš vēl spēlēja Sverdlovskas „Automobilistā”. Pirmajā trešdaļā atdevu Helmutam piespēli, viņš dažus apspēlēja, uzmeta pa vārtiem – vārtsargs Zingers bija nogūlies un ripa atleca pie manis. Tā es jau pirmajā maiņā guvu vārtus. Otrajā spēlē pret Maskavas „Dinamo” – atkal vārti. Jutu, ka spēle iet no rokas. Sešos mačos mums bija četras uzvaras, viens neizšķirts un zaudējums.

Dzīvojām Mežaparkā Ķīšezera krastā. Vienā šaurā istabiņā ar Mišu Deņisovu. Lejā bija ēdnīca, gaitenī televizors.

Mēnesis bija pagājis, bet es nezināju – mani atstās Rīgā vai nē? Kādu dienu Tihonovs teica: „Jūs mums derat! Kādi būs jautājumi?” Man bija nepieciešama tikai dzīvesvieta, jo Ustjkamenogorskā palika lielisks dzīvoklis. Tā es Rīgā tiku Petjas Vorobjova bijušajā dzīvoklī.

– Kas bija jūsu partneri laukumā?

– Sākumā Balderis un Žerebcovs. Pēc tam divus, trīs gadus – Deņisovs un Serņajevs, vēlāk – Lubkins un Skosirevs.

– Tātad jūs spēlējāt vadošajās maiņās.

– Pie Tihonova divas maiņas „taisīja” rezultātu un divas – noturēja pretiniekus, uzkurināja tempu, lai viņi sāktu pelnīt noraidījumus. Balderis, protams, spēlēja pirmajā maiņā. Viņš ar Vorobjovu viens otru labi papildināja. Petjam ātrums bija mazs, bet viņš labi redzēja laukumu un deva piespēles. Balderis lidoja kā raķete – labāk nekā Burē. Tajos laikos viņš pat bija labāks nekā Harlamovs, Jakuševs un citi. Izbraukumos Balderis spēlēja mazliet vājāk, bet Rīgā savas publikas priekšā reizēm tādus brīnumus taisīja… Savāca trīs, četrus pretinieka spēlētājus un sāka viņus vazāt. Tas bija šovs!

– Kāda stila spēlētājs pats bijāt?

– Domāju, ka vairāk spēka uzbrucējs. Man bija visai labi nostādīts metiens. Tāpēc vajadzēja labu malējo spēlētāju, kurš „pienes ieročus”, jo es varēju „ielādēt” vārtos.

– Gluži kā Hosa?

– Viņš bieži gūst vārtus, pateicoties tieši savam metienam. Hosam ir ļoti labas, spēcīgas plaukstas. Tāpat kā Ovečkinam – viņš ieiet zonā gar apmali un zem aizsarga met. Spēcīgs kā mašīna. Man tikai šķiet, ka tādā stilā ilgi spēlēt nevar. Jo Ovečkins sevi dedzina. Pēc gadiem viņam būs jāmaina spēles maniere.

– Ar ko izskaidrojams tas, ka jūsu laika „Dinamo” ļoti veiksmīgi spēlēja ar Maskavas komandām?

– Tihonovs tieši pret Maskavas komandām mūs ļoti noskaņoja. Turklāt par uzvaru šajos mačos bija divkārša likme – 200 rubļu, citos gadījumos – 100. Tihonovs šādu sistēmu bija sācis praktizēt. Ustjkamenogorskā mums par uzvaru maksāja tikai 30 rubļus.

Tihonovs, piemēram, teica, ka pa CSKA vārtsarga Tretjaka vārtiem pirmais metiens vienmēr jāizdara galvas rajonā. Lai viņu iebiedētu, izsistu no līdzsvara. Jo pašsaglabāšanas instinkts liek vārtsargam izstiepties. Nākamie metieni jau jāraida zemāk. Cik šādu ripu Tretjakam ir iemetis Balderis! Tretjaks bija Helmuta vārtsargs – tāpēc jau guva četrus vārtus vienā spēlē.

– Vai tad Tretjaks nezināja šīs pret viņu vērstās viltības?

– Zināja, bet ko viņš varēja izdarīt? Galvenais ir neļaut vārtsargam sajust ripu Lai mandražē.

Ja runā par vārtu priekšu, tad te bija ļoti grūti spēlēt pret CSKA aizsargiem Fetisovu un Kasatonovu. Viņi sita pa kājām, muguru. Tiesneši uz izlases spēlētāju parkāpumiem bieži vien pievēra acis.

Savukart Petrovs iemetienos otram visus pirkstus varēja izgriezt. Nostājās platās kājās un ar spēku, stumšanu centās vinnēt iemetienu.

– Kādu taktiku treneris izvēlējās pret Maskavas „Spartak”?

– „Spartak” arī toreiz bija mūsu komanda. No četrām spēlēm divas stabili bija mūsējās. Tāpat arī ar Ļeņingradas SKA. Viņiem vienmēr atņēmām punktus. Toties smagāk gāja ar „Torpedo”, „Himik” un „Traktor”. 1977. gadā tieši spēlē pret „Traktor” mums izslīdēja bronzas medaļās.  Bijām vadībā un tad pretinieka spēlētājs Cigurovs no centra – vietas, kur sēž informators, uz dullo meta ripu mūsu vārtu virzienā, bet pats devās mainīties. Miša Vasiļonoks tobrīd ar savu „ģitāru” (nūju) tīrīja vārtu priekšu, ripa palēcās un ielidoja vārtos. Pēc tam zaudējām vēl vienus…

– Vai jums laukuma ir nācies kauties?

– Jā, ar CSKA uzbrucēju Lobanovu. Komentētājam Ozerovam tobrīd studijā bija kāds bokseris un viņš teica – šos abus noteikti vajadzētu kāda boksa sekcijā iesaistīt. Augstākajā līgā bija tikai 10 komandas, spēlētāji viens otru zināja. Ja vienreiz piekāpsies, viss… Tāpēc vajadzēja par sevi pastāvēt. Toreiz gan nebija tādi gadījumi, kā tagad ar „Vitjaz”

–  Vai piekrītat, ka „Dinamo” spēle vairāk balstījās uz fizisko sagatavotību, ne meistarību?

– Tāda bija Tihonova taktika – funkcionālā sagatavotība un pašatdeve. Treniņnometnēs daudzi vingrinājumi tikai darīti vienas maiņas – 45 sekunžu režīmā. Uz ledus šajā laikā pretinieku vajadzēja nospiest. Pirmajā trešdaļā tika piedāvāts tāds temps, ka otrajā un trešajā pretinieks nereti knapi vilka kājas.

Citas komandas gan smējās, ka mūs tā dzenā. Starp citu, Ustjkamenogorskā biju pieradis trenēties vairāk nekā 40 grādu karstumā, skriet krosiņus pa sopkām, ar pietupieniem un smagumiem rāpties kalnā. Tāpēc Kandavas nometne, kad ārā ir 15-20 grādi, man tik briesmīga nešķita.

–  Droši vien fiziskās sagatavotības dēļ „Dinamo” rindās spējāt aizvadīt 11 sezonas…

– Es beidzu spēlēt 35 gadu vecumā. 1986. gada februārī treneri Jurzinovs un Vorobjovs Ķekavas bāzē izsauca pie sevis un teica: „Pats saproti – trešo, ceturto vietu šogad neizcīnīsim un ārā neizkritīsim. Savu laiku esi nospēlējis, jādod vieta jaunajiem. Algu saņemsi līdz jūnijam. Nāc stundu ātrāk un trenē Artūru Irbi.” Tā martā un aprīlī ar viņu strādāju. Artūrs bija apbrīnojami plastisks – tādus špagatus taisīja! Tas, ka viņam ir dotības, uzreiz bija redzams. Rīgā ir laba vārtsargu skola.

Manā pozīcijā sāka spēlēt Volgins, pēc tam Gapejenko. Arī Beļavskis jau bija gatavībā. Ar Sašu jau toreiz viss bija kārtībā, viņš par spēlētāju sāka spēlēt jau pirmajā sezonā.

– Daudzi no jūsu partneriem, kad beidza spelēt, arvien biežāk sāka ieskatīties glāzītē. Kas to veicināja?

– Kad pēc karjeras beigām cilvēks atgriezās dzīvē, viņš vairs nezināja, ko darīt? Kam viņš vajadzīgs? Cik hokejistu ģimeņu nav izjucis tapēc, ka vīri visu laiku bija prom? Kāpēc bija vajadzīgs tāds režīms? No rīta treniņš, divu stundu gulēšana, tad atkal treniņš. Pēc tam bāze, kas vakarā tika aizslēgta un atvērta tikai 8 no rīta. Tas bija psiholoģiski smagi. Lai izrautos, zēni ar palagiem laidās zemē. Tāpat savās bāzēs ir darīja arī CSKA un citas komandas. Ne velti saka – tas bija cietums ar labu „paiku”.

Lai Rīgas „Dinamo” sastāvā aizvadītu 11 sezonas, bija jābūt ļoti labai fiziskajai sagatavotībai

Mihails Abalmasovs Nr.8

Dzimis 1952. gadā

Rīgas „Dinamo” uzbrucējs (1975 – 1986)

Rīgas „Dinamo” fanu klubs

Raksta autors Aivars Pastalnieks.