Tīts Lambins: „Žēl, ka toreiz neaizbēgu uz Somiju!”

Vienīgais igaunis, kurš jelkad spēlējis Rīgas „Dinamo” rindās – Tīts Lambins pārsteidza. No bijušajiem spēlētājiem viņš ir vienīgais, kurš komandā pavadīto laiku atceras visai drūmās krāsās. Turklāt, runājot par hokeju, Tīts to nekādi nenodala no toreizējās politiskās sistēmas. Taču, kā saka, katram ir tiesības uz savu viedokli.

Rīgas “Dinamo” retro modelis. Tīts Lambins – otrajā rindā otrais no labās.

– Igauņu hokejista parādīšanās Rīgā savulaik daudziem bija liels pārsteigums.

– Septiņdesmito gadu sākumā junioru līmenī Latvija un Igaunija varēja nopietni konkurēt. To pierāda savstarpējo spēļu rezultāti. Atšķirība meistarībā nebija tik liela, kā tagad, kad mūsu juniori zaudētu ar 20 vārtu starpību. Arī Igaunijas čempionāts bija pietiekami spēcīgs – toreiz mums bija pat vairāk profesionālu komandu nekā jums – Narvā, Kohtlajervē, Silamē. Pēc tam Igaunijas hokeja attīstībā tika pieļautas nopietnas kļūdas.

– Kā jūs nokļuvāt līdz Rīgai?

– Es spēlēju Tallinas „Talleks” komandā un katrā spēlē vidēji guvu pa trim četriem vārtiem, sezonā savācot 70-80 punktus. Acīmredzot savstarpējos mačos mani arī noskatīja. 1971. gadā pabeidzu skolu, man bija 18 gadu un tuvojās armijas laiks. Tā es nokļuvu „Latvijas bērzā” – „Dinamo” „fārmklubā” pie Zigvarda Salceviča. Tur spēlēja Tarnovskis, Putrunas, Meisters… Jautājums par spēlēšanu Rīgas „Dinamo” vispār netika izskatīts.

– Un kāds bija jūsu ceļš līdz meistarkomandai?

– Acīmredzot Tihonovs („Dinamo” galvenais treneris – red.), vērojot „Latvijas bērza” spēles, bija mani ievērojis. Līdz tam biju uzbrucējs, bet tolaik Tihonovam bija tāda mode – uzbrucējus pārtaisīt par aizsargiem. Tādā veidā arī Hatuļevs pārtapa par aizsargu. Katrā treniņā mums vajadzēja mācīties atmuguriski slidot.

– Vai nožēlojat šo pavērsienu?

– Nē. Tā jau saka – labākie aizsargi ir bijušie uzbrucēji. Toreiz Rīgas „Dinamo” visus pārspēja ne spēles, bet fiziskās sagatavotības ziņā. Visus pārskrēja, „pārsita”. Tagad Tihonova skolu turpina Vorobjovs un Krikunovs (Toljati „Lada” un Ņižņekamskas „Ņeftehimik” treneri). Viņi spēlētājus gatavo pēc tām pašām metodēm. Pie Tihonova slodzes bija tik lielas, ka dažkārt pēc treniņiem spēlētāji urīna vietā čurāja asinis. Taču visvairāk nomāca ne fiziskās, bet cilvēciskās problēmas.

– Jūsu bijušais komandas biedrs Serņajevs atminas: „Daudz laika Tihonovs veltīja Hatuļevam un Lambinam. Treneris redzēja, ka no viņiem var izveidoties ļoti labi hokejisti. Tihonovs juta, uz kuru vajag un nevajag tērēt laiku.”

– Atceros, ka treniņos bija nemitīgas bailes no Tihonova. Vai viņam atkal kaut kas nepatiks? Atkal sāks bļaut? Brežneva laiki bija briesmīgi. Arī Tihonovs ir tā laika upuris. Ar cilvēkiem varēja darīt visu, kas vien ienāca prātā. Uzskatu, ka Tihonovs ar spēlētājiem apgājās ļoti negodīgi. Divu stundu laikā viņš ikvienu varēja „iznīcināt”. Tihonovisms – tā bija vesela parādība. Es pret to cīnījos, centos dot pretsparu. Savukārt citi spēlētājiem trenerim pielīda, nodeva viens otru, lai izcīnītu sev labāku vietu.

– Jūs 70. gados bijāt vienīgais tāda līmeņa igauņu hokejists. Rīgas skatītāji jūs taču uzņēma labi un uzskatīja tikpat kā par savējo…

– Tā bija katorga. Jaunības laiks ir pats skaistākais cilvēka dzīvē. Bet iedomājaties, ka jums tas ir jāpavada cietumā. Nav brīnums, ka ne viens vien spēlētājs, ticis brīvībā, uzreiz centās piedzerties. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tik daudzi no bijušajiem komandas biedriem jau ir miruši. Gadiem ejot, par to visu esmu daudz domājis.

Kad jau neatkarības laikā spēlēju Somijā, varēju salīdzināt. Tā bija pavisam cita attieksme pret spēlētājiem. Var teikt – viss notika ar mīlestību.

Žēl, ka jau toreiz, kad „Dinamo” bija turnejā Somijā, tur nepaliku. Domāju, ka pēc tam es tiktu NHL. Man ar somiem viss bija sarunāts, viņi mani jau gaidīja mašīnā. Es visu nakti domāju, ko darīt? Solīju, ka no rīta somiem piezvanīšu… Bet pažēloju Tihonovu un savus vecākus, jo viņiem pēc tam klātos smagi.

– Jums ar Tihonovu bija konflikts?

– Man bija vēlme aiziet uz Voskresenskas „Himik”. Man patika šī trenera Epšteina komanda. Viņi spēlēja interesantu hokeju. Pēc tam, kad šis nodoms kļuva zināms, „Dinamo” mani sāka uztvert kā tautas ienaidnieku. Droši vien Staļina laikos par to nošautu.

Mani sodīja un diskvalificēja. Nevarēju nekur vairs spēlēt. Sāku strādāt Tallinā ekskavatoru rūpnīcā un saņēmu daudzkārt lielāku algu nekā Rīgas „Dinamo” un PSRS izlases spēlētāji.

Pēc tam Maskavas cilvēki man atstāstīja, kā treneris Arkādijs Černišovs savam bijušajam audzēknim Tihonovam pārmetis: „Kāpēc jūs tādam spēlētājam liedzat spēlēt? Citi dzer, bet joprojām spēlē…”

– Tihonovs jūs tomēr vēlāk uzaicināja pie sevis uz CSKA…

– Domāju, ka tādējādi viņš centās izpirkt savu vainu. Jo citādi es nekad tur netiktu. Vērtējot pēc meistarības līmeņa, man tur nebija jāatrodas. CSKA spēlēja tikai izlases veči. Pats vājākais aizsargs bija Gimajevs. Maskavā bez uzplečiem mēs bijām trīs – Balderis, Kapustins un es.

Pārceļoties uz Maskavu, domāju, ka tur būs vēl sliktāk nekā Rīgā. Tomēr izrādījās ne tik slikti. Ar visiem sapratos labi, izņemot Fetisovu – komjaunatnes darbinieku. Viņš man centās „uzbraukt”, nosauca par fašistu. Teicu – ja vēlreiz pateiks, nositīšu! Viņi sāka baidīties. Un kad baidījās, kļuva draudzīgāki.

– Arī Helmuts Balderis Maskavā tika saukāts par fašistu…

– Mums ar Balderi Rīgā bija visai atsvešinātas attiecības, es vairāk kontaktējos ar Mišu Vasiļonoku un Juri Libertu. Savukārt Maskavā es pie Helmuta kādu laiku pat dzīvoju. Viņa dzīvoklī bija brīva istaba, es savukārt mitinājos kopmītnēs. Kad bijām divatā, mēs ļoti labi sapratāmies. Arī tagad bieži vien satiekamies dažādos pasākumos.

Interesanti, ka nesen, kad Fetisovs jau bija augstā amatā, viņš mani un Helmutu uzaicināja uz kādu banketu. Tas bija tieši pēc tam, kad Tallinā tika pārvietots padomju karavīru piemineklis. Krievijas ministru un citu augstu personu klātbūtnē Fetisovs, sakot tostu, nekautrējās bilst, ka pasākumā piedalās arī viens viņa draugs igaunis. Visi noelsās… Ar Balderi esam bijuši arī Larionova atvadu pasākumā. Jāatzīst, Helmuts bija lielisks hokejists.

– Klīst dažādi nostāsti par to, ka jūs slavenajam PSRS izlases hokejistam Valērijam Harlamovam esat salauzis roku…

– Tā bija spēles epizode. Pēc tam Maskavā mēs ar Harlamovu bijām labi draugi. Viņš pret jaunajiem, tai skaitā mani, ļoti labi izturējās. Es Maskavā biju svešinieks, Harlamovs man daudz ko izrādīja, ēdināja.

Mani tas ļoti pārsteidza – tie, kurus es biju „sitis”, pret mani labi izturējās. Tai skaitā PSRS izlases spēlētāji, pasaules čempioni.

Vienīgais, kurš atļāvās iesist man, ir Valērijs Vasiļjevs (Maskavas „Dinamo” un PSRS izlases aizsargs – red.). Tad vēl spēlēju Rīgā. Guvu smadzeņu satricinājumu. Pēc tam ar Vasiļjevu tikos jau citos apstākļos – viņš ir lielisks cilvēks.

Savukārt ar bijušajiem izlases spēlētājiem Petrovu un Mihailovu mēs joprojām esam labi draugi. Kad esmu Maskavā, sazvanāmies. Tolaik viņi neļāva Tihonovam sevi „izdzīt”. Es uzskatu, ka Tihonovs pats sāka iznīcināt CSKA komandu, jo tā viņam nepakļāvās.

– Vai ar kādu no bijušajiem Rīgas dinamiešiem vēl uzturat sakarus?

– Labs draugs man ir Vladimirs Krikunovs. Pilnīgi uzticamies viens otram. Krikunova vadītajām komandām es vienmēr organizēju treniņnometnes. Kad Maskavas „Dinamo” Krikunova vadībā izcīnīja Krievijas čempionu titulu, uzskatīju, ka tas ir arī mans nopelns. Tagad es palīdzu viņa „Ņeftehimik”.

Man darba specifika ir tāda, ka esmu piedalījies vairāku Krievijas ledus haļļu celtniecībā – Jaroslavļā, Čerepovecā, Minskā…

– Vai tiešām jums nav palikusi neviena laba atmiņa par Rīgā pavadīto laiku?

– Saprotiet, tad pastāvēja Latvijas PSR un Igaunijas PSR. Ja ne tā sistēma, man viss varbūt šķistu citādāk. Galvenais ieguvums – iemācījos spēlēt un guvu dzīves pieredzi. 2006. gadā, kad ierados Rīgā uz pasaules čempionātu hokejā, man bija daudz brīva laika. Staigāju pa ielām un mani pārņēma šausmīga nostaļģija…

– Kā vērtējat Latvijas hokeju?

– Atceraties, kādreiz somi spēlēs pret Rīgas „Dinamo” izskatījās kā bērni. Mēs viņus „iznīcinājām”. Kad jums bija tikai viena sporta pils, es Igaunijā savējiem bieži teicu – latviešiem ir viena arēna un viņi spēlē pasaules čempionāta A grupā. Paskatieties, kāds lietderības koeficients ir no vienas halles! Tagad haļļu ir daudz, bet spēcīga republikas čempionāta jums tik un tā nav.

Tajā pat laikā ir jāatzīst – halles Ventspilī, Daugavpilī, Liepājā, Ogrē, Valmierā ir celtas ar mīlestību, ar iekšēju nepieciešamību. To darīja vietējie entuziasti par savu naudu, nevis pēc kāda pavēles, kā tas ir, piemēram, Baltkrievijā. Tur hokejs attīstās teatrāli. Tas nav dabiski. Situācija ir līdzīga tai, kāda 70. gados bija Rīgā.

Klubs Rīgas „Dinamo” divu gadu laikā ir nobriedis. Tas ir vareni. Es nebrīnīšos, ja Latvijas izlase kādreiz spēlēs arī pasaules čempionāta finālā. Jūsu hokejam ir labs pamats. Tihonovs to ir ielicis. Ja ne viņš, Latvija ar Igauniju tagad atrastos vienā līmenī. Jautājums ir tikai – kāda cena par to ir samaksāta?

Rīgas „Dinamo” fanu klubs

Tīts Lambins nr. 21

Dzimis 1953. gadā.

Augums 186 cm, svars 86 kg.

Rīgas „Dinamo”, CSKA spēlētājs

Vienīgais igaunis, kurš spēlējis Rīgas „Dinamo” rindās.

Raksta autors Aivars Pastalnieks.