Grabovskis: „Kuram ir drosme ieiet krātiņā?”

Daudzi bijušie „Dinamo” spēlētāji neslēpj, ka viņi Rīgā ieradušies, pateicoties Ēvaldam Grabovskim. Tas nozīmē, ka līdzās galvenā trenera asistenta, bet vēlāk – galvenā trenera amatam Grabovskis ļoti sekmīgi pildīja jauno talantu selekcionāra jeb, kā mūsdienās saka, skauta lomu.

– Cik spēlētāju esat atvedis uz Rīgu?

– Nekad neesmu īpaši skaitījis. Taču jautājums par spēles kvalitāti vienmēr bijis ļoti aktuāls. Būtībā tas nav mainījies arī šodien. Spēles kvalitāte nekad nav apmierinājusi trenerus. Tas ir dabiski – tāpat kā cilvēki nekad nav apmierināti ar savu dzīves līmeni. Tādai komandai kā „Dinamo” bija ļoti augstas prasības. Ieņemtās vietas un  reputācija, kas tika iegūta, prasīja maksimālu piepūli, lai nodrošinātu adekvātu sniegumu. Izejas punkts – iekšējās rezerves. Vērtējot tās, notika visas pārējās darbības. Vakarā, šķiroties no Viktora Tihonova (Rīgas „Dinamo galvenā trenera – red.), mēs runājām par to, kur ņemsim rezerves. No rīta tiekoties, runājām par to pašu. Līmenis, kurā tolaik atradās komanda, attiecībā pret līmeni, kur atradās rezerves, bija divas atšķirīgas lietas. Tukšums bija jāaizpilda. Šis process bija dzīves nepieciešamība.

– Un jūs uzņēmāties skauta lomu?

– Tolaik nebija izplatīti tādi jēdzieni kā skauti, aģenti. Katrs strādāja sev. Šī shēma padomju laikā bija primitīva – tādā ziņā, ka pirmā roka vienmēr bija CSKA, armijai un Maskavai. Tad sekoja pārējie.

CSKA bija savs cilvēks, kurš veica šos pienākumus. Varētu teikt, ka es PSRS shēmā biju otrais, trešais cilvēks. Man bija zināms viss Krievijas hokejs. Visas līgas. Bloknotā bija pierakstītas 50 komandas ar visiem spēlētājiem. Tas bija mūsu apsekošanas objekts. PSRS hokeja līmenis bija ļoti augsts. Tolaik mēs tā īsti to pat neapzinājāmies. Tas bija līdzvertīgs NHL līmenim.

Es ļoti daudz lidoju, pārvietojos. Bija dienas, kad paspēju noskatīties trīs spēles dažādās pilsētās. Tā mūsu uzmanības lokā nonāca konkrēti cilvēki. Protams, ņemot vērā to, ka pirmā roka vienmēr bija Maskavai. Tad sākās darbs ar spēlētājiem.

– Leonīds Beresņevs nesen atklāja, ka jūs viņu uz Rīgu esat vilinājis trīs reizes…

– Daudzi, kuri ir izgājuši caur mūsu rokām, Rīgā atrada savu vietu –  Krikunovs, Abalmasovs, Lubkins, Golubovičs, Žerebcovs, Dobrohotovs. Jā, arī Durdins. Bija tāds uzbrucējs Antipovs – vēlākais PSRS otrās izlases un Maskavas „Dinamo” spēlētājs. Viņš ir viens no tiem puišiem, kurš tika atklāts jau junioru vecumā. Es viņu noskatīju Pavloposadā. Antipovs jau pirmajā sezonā Rīgas „Dinamo” ceturtajā maiņā spēlēja kā centra uzbrucējs. Vēl bija Veselovs, Vikulovs, Kerčs un daudzi citi.

– Vai arī Oļegs Znaroks ir jūsējais?

– Nē, viņš jau ir Jurzinova „produkts”.

– Kad jūs sākāt strādāt kopā ar Tihonovu?

– 1973./1974. gada sezonā kā „Latvijas bērza” galvenais treneris jau daļēji biju saistīts ar „Dinamo”. 1975. un 1976. gadā biju Tihonova asistents. 1976./1977. – otrais treneris, bet 1977./1978. gada sezonā, kad Tihonovs aizgāja uz Maskavu, kļuvu par Rīgas „Dinamo” galveno treneri.

– Vai Tihonovs pats jūs izvēlējās?

– Jā.

– Kādas īpašības viņš jūsos novērtēja?

– Tas jājautā viņam. Neesmu radis par sevi runāt. Varbūt tā bija ļoti nopietnā attieksme pret hokeju, varbūt mans analītiskais domāšanas veids. Joprojām uzskatu, ka zeme jārok divu lāpstu dziļumā. Uz lietām cenšos skatīties dziļi un visaptveroši.

– Tihonovs bija despots, jūs demokrāts.

– Man ir cita pieeja cilvēkiem – gan ģimenē, gan ārpus tās. Daudzos bijušajos cīņu biedros joprojām jūtu sociālisma laika nelaimi, kad vadījās pēc principa – es priekšnieks, tu muļķis, tu priekšnieks, es muļķis. Tā varbūt bija arī Tihonova problēma. Viņš ir tā laika sistēmas produkts. Uzskatu, ka ar otru cilvēku ir jārunā kā ar līdzvērtīgu. Starp citu, poļu hokejisti, ar kuriem savulaik esmu strādajis, nesen man atzinās: „Tagad mēs, trener, saprotam, kāpēc jūs ar mums tik daudz runājāt.” Arī Latvijā hokejisti to ir novērtējuši. Sergeja Žoltoka mamma pat ziedus reiz atnesa…

– „Dinamo” veterāni Tihonovu atceras ļoti dažādi. Atzīst nopelnus, bet nereti arī asi kritizē viņa cilvēciskās īpašības.

– Mēs tagad daudz ko varam runāt. Bet kāpēc tie, kuri runā, paši neko nav ieveduši Augstākajā līgā? Jautājumam gan būtu jāskan tā – kurš ieies krātiņā? Kurš ir gatavs uzņemties vadīt komandu? Ne katrs to var. Ir runātāji un ir darītāji – tādi kā Krikunovs, Vorobjovs. Tagad daudzi apspriež treneri Šupleru. Bet vai kādam ir piedāvājumi? Vai kāds ir gatavs ieiet krātiņā un izdarīt labāk, nevis tikai filozofēt?

Tihonovs bija ļoti spēcīgs cilvēks, kurš varēja sasniegt to, ko iecerējis. Darīja darbu, nežēlojot sevi un citus. Man, ar Tihonovu kopā strādājot, ir pielipis domāšanas veids. Un runas maniere. Dzīves skola ir mainījusi manu izpratni par cilvēka spējām. Kā ir veidots cilvēks? Viņam ir divi ceļi, pa kuriem iet. Viņš neies pa purvu un džungļiem, jo tas ir grūti, necilvēcīgi. Cilvēks izvēlēsies vieglāko ceļu. Man patīk doma, ko savulaik teica Lehs Valensa: „Ir grūti? Tātad mēs to izdarīsim!” Arī Jurzinovs sprieda līdzīgi – kas ir grūti, tas ir interesanti.

– Atskatoties uz aizgājušajiem gadiem, kā no grūtību pārvarēšanas viedokļa izskatījās latviešu hokejisti?

– Nesen lasīju, ka Šķēle latviešiem iesaka celt pašapziņu. Bet kāpēc mums vispār bija jānolaižas līdz sabrauktajiem ezīšiem? Noniecinot citus, cilvēki parasti ceļ savu vērtību. Esi tas, kas tu esi. Neloki muguru un mēli, bet parādi, kā jādara darbs.

Man savulaik tā PSRS iekšlietu ministrijas forma spieda. Tāda armijas disciplīna, mums latviešiem, viennozīmīgi nav pieņemama. Tā rada pretestības sajūtu. Bet disciplīnai attiecībā pret sportu un darbu ir jābūt. Tās mums bieži vien nav. Raksturs ir viena no latviešu lielākajām problēmām.

– Vai brīdis, kad Tihonovs aizgāja uz Maskavu un jums bija jākļūst par „Dinamo” galveno treneri, bija smags?

– Nē, tas bija vienkārši. Aizejot, Tihonovs gan apsolīja palīdzību, bet beigās „novāca” man dažus spēlētājus. Tomēr komanda palika. Bija virkne hokejistu, uz kuriem varēju paļauties, jo pats biju viņus atlasījis. Mēs uzticējāmies viens otram, jo citas izejas jau nebija. Salīdzinājumā ar Tihonova laikiem komandā lielu pārmaiņu nebija. Mainījās savstarpējā uzticēšanās.

Man nebija tāda jēdziena kā pirmā maiņa. Pirmā bija tā, kura vislabāk nospēlēja iepriekšējo spēli. Togad izcīnījām sesto vietu. Pēc gada atkal bijām sestie. Savukārt  trešais gads nebija īpaši sekmīgs. Man paņēma prom vairākus spēlētājus – Goluboviču, Paņinu, Volginu… Izcīnījām astoto vietu. Sezonas beigās mani nomainīja Jurzinovs, kurš bija iekšlietu sistēmas cilvēks. Viņam Maskavā nemaz tik spoži negāja. Rīgā sākās dekorāciju maiņa. Cita filozofija. Jurzinovs ir gudrs treneris, taču jāatzīst – viņam vairākus gadus tika ļauts „peldēt” pa astotajām vietām.

Gan Tihonovam, gan Jurzinovam Rīga bija tramplīns. Ja Tihonovs panāca to, ka Rīgā uzbūvēja sporta pili un domāja par vēl vienu mākslīgā ledus halli, tad Jurzinovs no hokeja ģeogrāfijas paplašināšanas viedokļa neizdarīja neko.

– Kā jūs ar profesionāļa aci raugāties uz pašreizējo „Dinamo” projektu?

– Te ir nepieciešama dziļa un nopietna analīze. Domāju, ka hokejs attīstās līdzvērtīgi dzīvei. Tas, ko piedāvājām vakar, skatītāju vairs neapmierina. Skatītājs man ir kritērijs. Viņu es vienmēr esmu vērtējis augstāk par visām vadībām. Maskavā Lužņikos uz Rīgas „Dinamo” spēlēm nāca 12 000 skatītāju. Tās ir labas sajūtas, kad ar tevi rēķinās. Atceros, kad mēs no izbraukumiem naktī ielidojām Rīgā un aptuveni pusdivos piebraucām pie Sporta pils, tur dega ugunskuri. Cilvēki gaidīja rītu, kad atvērsies kases un varēs vēl dabūt 300 biļetes, bet rinda bija aizlocījusies aiz Sporta pils. Tātad mēs cilvēkiem spējām dot pozitīvas emocijas. Tā ir liela atbildība. Jo mūsu skatītājs pazīst drēbi.

Līdzīgi es raugos arī uz šodienas hokeju. Ja tas spēj šīs emocijas nodrošināt, viss ir labi. Tāpēc tagadējo „Dinamo” projektu vērtēju ļoti pozitīvi – gan attiecībā pret valsts izlasi, gan mūsu hokeja sabiedrību. Puiši ir acīmredzami progresējuši. Un tas priecē. Bet vai mums ir cilvēki, kuriem ir drosme ieiet krātiņā? Kur ir tie Latvijas treneri, kuri gatavi to darīt?

Rīgas „Dinamo” fanu klubs

Ādas žakete Ēvaldam Grabovskim piestāvēja daudz labāk nekā PSRS Iekšlietu ministrijas forma.

Ēvalds Grabovskis

Rīgas „Dinamo” galvenais treneris (1977.-1980) un (1988-1991). Viņa vadībā komanda izcīnījusi 6.,6.,8.,4.un 5. vietas.

Latvijas izlases galvenais treneris (1995)

Raksta autors Dinamofans.eu.